Pirmā grāmta[..]
Gāju uz apglabāšanu. Tomēr nespēju. Paliku aiz kapsētas robežām un cauri augstajam žogam nolūkojos uz procesiju. Tik neizturami redzēt, kā viņus aprok. “No zemes nācis, par zemi jāpaliek…” Labie cilvēki. Zoja un Kali. Viņi viens otram solīja kopā mirt. Solījums izpildīts.
Zoja gaidīja bērniņu.
Mana mīlestība. Neļāvu viņu aprakt. Viņš vēlējās apskatīt manas mājas. Viņš vēlējās uz brīdi pārklāt debesis un izgaist līdzi vējam. Ironiski. Viņš vēlējās skriet kopā ar vēju. Vēju, kas nogalināja.
[..]
Viņa ieskatās man acīs. Redzu apjukumu un skumjas. Es jau zinu, ko viņa teiks.
Viņi ir miruši.
[..]
Atmostos no nemierīgā miega. Neatceros, ko sapņoju, bet man ir sajūta, ka dzirdēju viņa balsi. Paskatos apkārt. Istaba ir tumša. Mēģinu piecelties, tomēr galva ir neciešami smaga un sāpoša. Ķermenis nepakļāvīgs. Nicinošais ķermenis! Bezsapņu nemaņa.
[..]
Otrā grāmata
[..]
Atļauju vēl mazliet pavairoties to minūšu skaitam, kuras atvēlēju sevis žēlošanai. Līdz prāts nogrieza šo māžošanos kā nazis nogriež ... jebko citu! Es sāku jaunu dzīvi, kas tik nelokāmi atļāvās vāļāties vecās dzīves pēļos. Bet man tik ļoti ir apnikuši krāsainie glāsti un spilgtā smaidu izpārdošana. Kā skaistuma konkursā – mēnešiem un gadiem ilgi iemēģināti smaidi, kas izsaka tikai to, ka zobi ir balti. Mākslīgas asaras un gaudas, kad galvā tiek uzlikts kronis. Pažēlojiet mani reiz!
Attopos kādā trijkāju mītnē. Īsti nespēju atcerēties, kā šeit nokļuvu. Varbūt mani nolaupīja? Muļķīgā spriedelēšana un varbūtību uzburšana. Tikai nespēju noticēt, ka rozā sienas un kruzuļos savirpinātie aizkari būtu daļa no tā, ko saņēmu pret kaudzīti naudas zīmju. Pē!
Mēģinu noturēt savu ķermeni vertikālā stāvoklī. Tad atceros, ka būtu jāpieceļas kājās. Maza piepūle un esmu augšā. Nez kāpēc grīļojos. Neatceros, ka būtu lietojusi kaut ko stiprāku par tēju. Jo jūtos tā it, kā man būtu pārbraucis tramvajs. Un ne vienu reizi vien! Parasti tā jūtos pēc kārtīgas svinēšanas.
Un “kārtīga svinēšana” nozīmē daudz alkohola! Ļoti daudz alkohola!
Sēžu vannā un mēģinu izdomāt kaut ko loģiskāku par to, ka manai tējai kāds piemetis kaut ko stiprāku. Vai arī sazāļojis manu picu! Tikai nespēju atcerēties, ka vakar vakarā manā istabā būtu bijis vēl kāds – bez manis. Attopos, ka sēžu vannā. Tukšā. Neesmu ielaidusi ūdeni! Līdz ar šīs atklāsmes klauvēšanu pie manām pieticīgajām saprāta durvīm, kāpju no vannas ārā un mēģinu vēlreiz. Līdz zvaniņi sāk zvanīt un brīdināt, ka kaut kas nav īsti, kā tam vajadzētu būt. Izrādās, ka šorīt nav siltā ūdens. Tikai ledaini auksts. Vanna tiek atcelta. Noslīgstu pret istabas sienu un nevaldāmā balsī sāku skaļi smieties. Asaras sariešas acīs un sāku raudāt. Līdz apjēdzu šo pārmaiņu un ceļos kājās, atsākdama nevaldāmo smiešanos. Nespēju nostāvēt. Pat iztaisnoties man neizdodas. Smejos, ar vienu roku turēdamās pie sienas, ar otru – turēdama vēderu. Sajūta it kā es taisītos sprāgt. Mazliet nomierinos, un viss sākas no gala...
[..]