lago

Pieķēru sevi pie domas, ka vienmēr no attiecībām vēlos vairāk, nekā uz doto brīdi ir... Kaut kā nemanot domas vienmēr aizplūst tālā nākotnē. Līdz ar to - jūtu vilšanos, ja tā nenotiek.
Nu tad - priekš kam man tādas domas?
Vakar "mežāzis ar mežāzi" izrunājāmies un nonācām pie secinājuma... Tā bija kā atklāsme! Un, jā, esam ļoti līdzīgas... Un tas, kas notiek mūsu sieviešu galvās, ir līdzīgi... Bija pienācis laiks analīzei, kas ieviesa mieru! Jo šad tad der saprast, ka nevajag "tagad" noniecināt tiktāl, ka tā vairs nemaz nav... un tas ir rezultāts tam, ka domā par pagātni un nākotni.
Līdz ar to - analīze turpinās un, neņemot vērā to, ka vēl joprojām neesmu pamodusies, velk uz kašķi (bet kauties negribas), sajūtas palika labākas no lēmuma neprasīt vairāk par to, ko šobrīd spēj dot!
Jā, jāsteidzas nekur nav!
Un pēcpusdiena ar viņu jūrmalā bija burvīga! Pagaidām viss ir lieliski! Ko vēl vairāk var vēlēties? Protams - var.. kā jau cilvēka dabā iestādīts. Neskriet pa priekšu - tā tas saucas!
Un tas, ka esmu ieķērusies - tas, lai paliek noslēpums... kam - vēl izdomāšu!