lago

Otrais cēliens.

Troksnis pieņēmās spēkā. Likās, ka ausis tūlīt neizturēs un sāks lamāties par to, ka tik nežēlīgi tiek mocītas. Tomēr, viņām nebija tiesību. Pakļautas tās nedrīkstēja neko citu, kā vien pildīt savu tiešo pienākumu – dzirdēt.

Cēlonis troksnim netika noskaidrots, kaut gan to centās izdarīt katrs šī apgabala iedzīvotājs. Tika runāts par pilsoņa pienākumu, vai ko līdzīgu.

Krauklim tas izraisīja smieklus. Troksnis atbilda skaļas mūzikas priekštatam. Agri vai vēlu tas pats sevi pārtrauks. Sliktākajā gadījumā – to vienkārši izslēgs. Cilvēku uztraukums ir vienas ūdens glāzes vērts! Okeānā...

Krauklis pietiekami ilgi dzīvoja starp divkājainiem radījumiem, lai saprastu, ka tāda ir viņu daba – uztraukties. Tas bija uzjautrinoši. Nevienam pat prātā neienāca doma, ka trokšņaino piektdienu iemesls varētu būt tieši viņš. Tur slēpās gudrība. Tur slēpās nicinājums un nolūks palikt vienīgajam.

Viņš nav ļauns. Tikai vienaldzīgs. Ir lietas, kuras ir svarīgas, bet pārējais – tikai blakusparādības. Viņu neviens vairs nespēja sāpināt. Un viņš sev solīja to nepieļaut. Solījums tika pildīts.

Ārējā čaula ir vienaldzīga. Iekšā, dziļos dvēseles kabinetos asaru līmenis ceļas. Nav pat nevienas spraudziņas, kur izspraukties, kur kaut vissīkākai asaru straumītei iztecēt. Grūti ir visu turēt sevī. Tomēr realitāte nav tik salda, kā cukura kubiņi. Realitātei nepieciešami upuri.

Trokšņa dēļ daudzi aizbrauca, bet tie, kas palika… tie palika.

Krauklim apnika spēle ar troksni un viņš sāka nodarboties ar citām lietām. Mākslu, literatūru, sevis audzināšanu. Par gudrības trūkumu viņš sūdzēties nevarēja. Tāpat nevarēja sūdzēties par sabiedrības trūkumu. Gadījumos, kad tā viņu netraucēja un nenomāca.

Mūzika Krauklim ir svarīga. Lai kvalitatīvi varētu sevi izpaust, nepieciešamas noskaņas. Par to rūpējas mūzika. Troksnis ir noskaņa. Bet tas tiek radīts citur, ne Kraukļa dzīves vietā. Kur – tas nav svarīgi. Svarīgi ir – kāpēc.

Trešais cēliens.

Es pieceļos agri. Noskalojos siltā dušā. Brokastoju. Šodien jāpaspēj izdarīt daudzi iekrājušies darbi. Mans netikums vienmēr ir bijis atlikt visu uz pēdējo brīdi. Tādā veidā man atliek daudz laika, lai darītu sev tīkamas lietas, bet ne sabiedrības. Katrā ziņā, šodiena solījās būt ražīga, kā jau parasti, kad dotais laiks iztek kā smilšu pulkstenis.

Pilnā ekipējumā, ar visām darbam nepieciešamajām lietām, izeju svaigajā, drēgnajā dienā, kas tikko pamodusies. Kārtīgi aizslēdzu dzīvokļa durvis, par cik šis nav viens no labākajiem dzīvojamiem rajoniem pilsētā. Uzlieku plecā mugursomu un, kāpdams uz pirmo stāvu, pārdomāju līdzpaņemto lietu sarakstu. Vēl viens mans netikums ir aizmirst nesvarīgas lietas un sīkumus. Tas nav tik būtiski man, tomēr darbam nepieciešams. Pašlaik nespēju iztikt bez tā. Lai gan jūtos kā kuģis, kura enkurs ir tik smags, ka velk pats sevi dzelmē.

Pastaiga ir jauka. Vienmēr esmu izmantojis savas kājas, lai nokļūtu līdz darba vietai. Nespēju saprast tos, kuri braukā ar satiksmes autobusiem. Manuprāt šie autobusi atņem daļu manas enerģijas un liek justies neomulīgi, it kā es jau būtu nokavējis.

Ar elkoni atgrūžu ēkas ieejas durvis. Parādes. Lai gan man domāta personāla ieeja. Kolēģi gan jūtas vareni un pārspīlēti apmierināti ar savu ieeju. It kā vienkāršie radījumi būtu zemākas kārtas. Es nevēlos piedalīties šai bezprātā. Mani pilnībā apmierina parādes ieeja. Katru rītu saņemu smaidus no pārējiem, kas nāk un iet, jo viņi uzskata mani par vienu no savējiem, nevis uzpūtīgu šīs iestādes darbinieku. Tas man glaimo.

Tikai tie, kas šeit ir pirmo reizi nezina, ka esmu viens no VIŅIEM. Un šādu jaunpienācēju ir maz. Nav sezona.

Apsēžos pie sava darba galda. Viss kārtīgi salikts – vienmēr pēc darba galdu sakārtoju. Tas ir kā pretējs pierādījums haosam. Neviena lieta nav lieka. Un katrai lietai ir sava vieta, kas nav mainījusies jau sešus gadus.

Mana dzīve ir rutīna. Esmu kļuvis par kosmopolītu. Briesmīgāku periodu grūti būtu iedomāties. Tomēr es cīnos. Pamazām iegriežu savu likteņa ratu sev izdevīgā virzienā. Atliek vēl pēdējie rīkojumi un priekšdarbi jaunai vēsmai tiks pabeigti.

Darba diena galā. Savācu savas mantas, kuras parasti ir izkaisītas pāri visai darba galda virsmai. Man patīk plašums. Izslēdzu galda lampu, paņemu pār krēsla atzveltni pārmesto jaku un dodos uz izeju. Rīt ir bīvdiena. Es jau esmu rītdienā.

Rītdiena kļuvusi par šodienu. Pieceļos agrā pusdienas laikā. Domas jau ir pārņemtas ar plāniem. Tikai man nav ne jausmas, kā lai pavēl izslēgties brīdinājumam. Liekas, ka kaut kas tomēr notiek. Kaut kas tāds, kam nevajadzētu būt. Prātā iešaujas doma pazvanīt vecākiem, varbūt mājās kas atgadījies. Un tikpat ātri šī doma no prāta izšaujas. Tās vairs nav manas mājas. Manas mājas tagad ir šeit.

Atvelku aizkaru un nopūšos. Pārāk pelēka ir diena. Tā man atgādina manu tagadējo dzīvi.

Mana dzīve ir rutīna. Tas nav nekas patīkams. Diemžēl, pagātne ir aizmirsta. Neatceros, kā bija… tagad ir…

Nostājos pie spoguļa un ieskatos sev acīs. Nekā jauna. Tā pati svešā varavīksnene. Pētu degunu. Tikpat svešs. Mute. Pasmaidu, tā, ka skatienam atklājas līdzenu zobu virkne. Balti, kopti. Sejas āda nav probemātiska. Gluda, veselīga. Esmu veselīgs. Mati dabiski melni un mirdzoši kā kraukļa spalvas. Pasmīnu par šo ironiju. Saprotu, ka jāsāk gatavoties, citādi nokavēšu savu transportu. Tas nebūtu gudri darīts.

Esmu dušā. Karstais ūdens svilina manu ādu. Garaiņi apņem ķermeni un izgaist. Ādai ir sarkana nokrāsa. Patīkams svaigums. Tikai neticu, ka tas jaunās dušas želejas nopelns. Dīvaini, bet tādām lietām neticu. Man nepieciešams kaut kas mistiskāks. Pasmīnu. Ironija.

Stāvu pie drēbju skapja un lūkojos pēc piemērota tērpa. Pārāk liela izvēle. Pasmīnu. Tādam mazam mirstīgam tāds drēbju skapis. Muļķīgi domāt par to, tomēr nespēju novaldīties. Dažreiz man patīk uzvesties muļķīgi. Tas atbīvo no dažām sabiedrības pieņemtajām normām. Sabiedrība ar savu stulbumu vienmēr ir bijusi muļķīga. Bet šī muļķība ir nicināma un smakojoša. Tā nav parastā sentēvu muļķība. Vieglā un līdzjūtības cienīgā. Par ko varētu pasmaidīt.

Esmu izvēlējies. Kritiski pētu savu stāvu spogulī. Šis ir cits spogulis. Man piestāv šī krāsa. Tā izturas tā it kā būtu radīta man. Mans stāvs ir pateicīgs. Lokans un ideāls. Es zinu, ka tā ir. Sabiedrība var uzskatīt savādāk. Es neemu tas, kurš ierobežos masas domas. Pasmīnu. Uzplaiksna kāda atmiņa. Tomēr nespēju to atpazīt. Pārāk ātri izgaist. Nav tāds – bija.. tikai ir…

Paspēju uz savu transportu. Mugursomu pabīdu zem krēsla. Portfelis paliek uz maniem ceļiem. Man tas ir vajadzīgs. Lai pierakstītu idejas. Svarīgi nepazaudēt nevienu pašu pavedienu. Tas nav svarīgi darbam. Tas ir svarīgi man un manam mērķim.

Izslēdzu piezīmjdatoru. Miegs uzmācas kā vecs mīļākais. Aiztaisu portfeli un atlaižos ērtāk. Pieveru acis. Transporta līdzeklis kustas lēnāk, nekā es domāju. Varbūt man tā tikai šķiet, jo es nespēju aiz loga saskatīt pat niecīgāko kontūru. Tikai uguns blāvums tālumā, un mans paša atspulgs. Braucu jau ilgi. Manā skaitīšanas sistēmā ilgi. Redzu aizmigušas sejas sev apkārt. Tātad – tā ir ne tikai mana uztvere.

Pietura. Lai uzpildītos, lai varētu nopirkt kaut ko ēdamu. Ceļā izsalkušie dodas uzbrukumā. Es palieku transporta līdzeklī. Tās nav bailes nokavēt. Tās ir bailes padoties kārdinājumam.

Es sēžu viens. Pietura. Es palieku transporta līdzeklī. Izsalkušie iet uzbrukumā. Man neviens netuvojas. Tikai savādi noraugās. It kā baidītos. Šausminātos. Ievēroju, ka notiek dalīšanās bariņos. Iepazīšanās. Lai jautrāk. Kā nekā – jābrauc vēl ilgi. Es pēc tā neilgojos. Man ir savs mērķis. Tajā nav vietas bariņiem. Aizveru acis. Šī pauze ir ieilgusi. Skatos cauri noputējušajam logam. Redzu zilas debess maliņu. Tas mani nomierina. Diena tikai tagad tā īsti sākas.

Bariņi kāpj atpakaļ transporta līdzeklī. Sasēžas, lai jautrāk. Sasēžas bariņos. Es sēžu viens. Pēdējais brīdinājums tiem, kas nav dzirdējuši pirmos divus. Aizveru acis. Nevēlos skatīties sejās.

Dzirdu jautājumu. Atveru acis. Viņš stāv, skatās manī un jautā. Man negribas runāt, tāpēc tikai pamāju. Šī ir demokrātiska vieta. Nav manos spēkos aizliegt. Negribas. Vienaldzība.

Viņš iekārtojas ērtāk. Tas mani traucē. Pagriežos vairāk uz loga pusi, lai pēc iespējas mazāk redzētu viņu. Šobrīd man pietrūkst vienpatības.

Dzirdu jautājumu. Nesaprotu. Tikai pagriežu seju uz viņa pusi un ielūkojos viņa acīs. Uzvirmo kaut kas savāds. Esmu noguris. Negribu runāt. Pagriežos vairāk pret logu.

Viņš piedāvā man dzert. Pudele aicinoši pasniegta man pretī. Papurinu galvu. Pagriežos vairāk pret logu. Viņš mani traucē. Viņa aura akli taustās manā aurā. Viņš mēģina man tuvoties, bet es negribu. Man trūkst vienpatības.

Beidzot man jāatbild. Mums jābrauc kopā vēl ilgi. Viņš ir savādāks, nekā pārējie. Jautāju par viņa bariņu, bet viņš nesaprot. Viņš nav bariņos. Izsecinu, ka viņš nevēlas iepazīties. Tikai runāt. Tuvoties. Iepazīties ir muļķīgi. Bieži tas notiek neapzinoties īstās vēlmes.

Es pagriežos vairāk uz viņa pusi. Klausos, ko stāsta. Atbildu. Viņš man sāk sagādāt prieku. Savādāka vēsma. Cita pasaule.

Pietura. Lai uzpildītos. Lai izsalkušie paēstu. Pīpmaņi izsmēķētu dubultporciju. Es izkāpju līdz ar viņu. Tas nav viņa dēļ. Man nepieciešams ūdens, tualete.

Nokārtojos. Izmazgāju zobus. Sakārtoju matus. Pārpinu bizi. Uzsienu uz galvas lakatu. Pārvelku drēbes. Sameklēju baltās un gaiši zilās ripas. Ielieku mutē un uzdzeru ūdeni. Paskaloju un noriju. Paliek mazliet vieglāk. Vairs nav dūmakainās domāšanas. Varēšu turpināt strādāt pie idejām.

Uzmetu plecos mugursomu un dodos ārā. Vēl ir palikušas minūtes. Vēl ir laiks.

Paeju tālāk – no bariņiem. Izvelku cigareti, sērkociņus. Ievelku pirmo dūmu. Aizveru acis. Liekas, ka tas man ir nepieciešams. Tomēr saprotu, ka tā ir tikai viltība.
Viņš pienāk ar jautājumu. Smēķēju. Viņš iedzer malku no pudeles. Šī ir cita.
Paraustu plecus. Nav svarīgi tas, ko viņš domā. Atbildu, ka man patīk dūmi. Viņš lūkojas manī. Es to jūtu. Skatos pretējā virzienā. Domāju, ka viņam taisnība – dūmi ir smirdīgi. Viņš gan tā nesaka, bet nojaušu, ka domā. It kā es redzētu cauri. Tomēr tieku pārsteigta. Viņa atzīšanās pārsteidz. Pasniedzu cigareti viņam, tomēr šoreiz viņš papurina galvu. Jā, labāk nākošreiz. Un tā katru reizi. Paliek cerība, bet pieradums zaudē.

Nometu palikušo cigareti zemē un uzminu ar kāju. Eju uz transporta līdzekli. Noskan otrs brīdinājums.

Aizmiegu.

Atveru acis. Līst lietus. Es to neredzu, bet dzirdu. Ir tumšs. Viņš guļ. Galva pagriezta uz manu pusi. Varu viņu kārtīgi nopētīt. Mati, piere, uzacis, acis, skropstas, deguns, mute. Pasmaidu. Viņš ir tik mierīgs. Domāju, vai arī es izskatos miegā tik mierīgs. Viņš atver acis. Zaļas. Viņš saka, ka jutis mani. Pasmaidu.
Gribas runāt. Stāstu par izlasītu grāmatu. Viņš piekrīt. Pasmaida. Mēs saprotamies. Mirkli sajūtu, ka man viņa pietrūks. Tomēr mirkļa vien ir par maz.

Sameklēju savu dzeramo. Ieleju krūzītē un lēnām strēbju. Viņš atsakās. Karsta tēja. Viņš saka, ka saprot, kāpēc atteicos no viņa piedāvātās pudeles. Jautāju, vai tiešām? Viņš pasmaida. Esmu pieķērusi. Papurina galvu. Malkoju tēju. Skatos sānis, tomēr stiklā spoguļojas mans atspulgs. Un viņa. Ērti varu turpināt viņu vērot.
Kakls, pleci. Mati, acis. Viņa skatiens satiekas ar manu. Es vēroju viņu, viņš vēro mani. Iemalkoju tēju. Aizveru acis. Domāju par idejām. Vajadzētu pastrādāt ar viņām. Tomēr es to nedaru. Ceļš liekas pietiekami garš. Ar viņu ir interesanti. Tas mani novirza, tomēr neļaunojos. Lai gan parasti esmu nelokāms.

Dzirdu riepas uz slapjā asfalta. Braucam cauri pilsētai. Gaismas norāda uz mājām. Trotuāru. Zāli.

Rīts ir miglains. Mākoņi smagi klāj debesis. Zemi mākoņi. Drīz būsim gala pieturā. Tas mani iepriecina. Viņš lasa. Neizrādu interesi. Tā nav grāmata.

Pēdējā pietura. Lai uzpildītos. Lai izsalkušie paēstu. Es sēžu transporta līdzeklī. Viņš pieceļas un aicina mani līdz. Atsakos. Viņš izkāpj. Slapjš asfalts. Pārdomāju. Paņemu jaku un virzos uz izeju. Nokļūstu mitrā gaisā. Uzspīd saule. Zinu, ka viņa sveicina mani. Pasmaidu, piemiedzu acis. Paeju gabaliņu, pastaigas pēc. Izstaipu kājas. Izstaipos. Viņš pienāk ar divām plastmasas krūzēm rokās. Sniedz man vienu. Neuzdrošinos ņemt. Viņa skatiens ir lūdzošs. Parasti nicinu šādus skatienus. Tomēr šeit nekas nav parasts. Pateicos un saņemu krūzi. Rokas jūt karsto dzērienu.
Pagaršoju. Piesardzīgi virzu krūzi tuvāk mutei, iedzeru malku. Tēja. Viņš mani vēro. Gaida. Uzslavēju, ka garšīga, bet saprotu, ka viņš negaida uzslavas. Pasmaidu un ieskatos zaļajās acīs.

Pirmais bīdinājums.

Viņš ir apmierināts. Jūtu, ka tālākais man var nepatikt. Viņš saņem manu brīvo roku, pagriež un noskūpsta plaukstu. Kut. Patīk. Bet nepierasti. Viņš tur manu roku un skatās. Esmu vienaldzīgs, tomēr viņš jūt, ka tā ir ārējā čaula. Viņš ir savādāks. Tas mani pārsteidz. No jauna.

Otrais brīdinājums.

Izvelku roku no viņa rokas tvēriena. Iedzeru malku tējas. Eju uz transporta līdzekli. Viņš paliek stāvam. Šī ir viņa pietura. Esmu vienaldzīgs. Pa ceļam izmetu krūzi. Tā ir zīme. Ja viņš sapratīs – es zināšu, ka neesmu kļūdījies. Pretējā gadījumā – vēl viens nepareizs vērtējums. Sen neesmu nepareizi vērtējis.

Trešais brīdinājums. Iekāpju transporta līdzeklī. Sēžu savā vietā. Viņš stāv. Skatās uz manu pusi, bet ne uz mani. Aizveru acis. Aizveras durvis transporta līdzeklim. Viņš stāv. Tātad nepareizs vērtējums.

Strādāju ar idejām.

Transporta līdzeklis nobremzē. Nepievēršu tam uzmanību. Strādāju. Bet ne darbam. Mērķim.

Dzirdu jautājumu. Neskatos. Pamāju ar galvu. Neinteresē. Strādāju.

Kustība turpinās. Domāju. Tas traucē. Traucē blakussēdošais. Izslēdzu datoru, ielieku portfelī. Aizveru acis. Mēģinu atslābināties. Ilgojos pēc karstas vannas. Svecēm.

Blakussēdošais jautā. Balss šķiet pazīstama. Vainu noveļu uz vēlmi. Nepievēršu uzmanību. Cits jautājums, bet dzirdēts. Šajā pašā vietā… Atveru acis. Paskatos uz putekļaino ainavu aiz loga. Krēsla. Redzu atspīdumu. Savu. Un viņa.

Mans spriedums nav nepareizs. Pasmaidu un pagriežos. Skūpsts.

[turpinajums sekos]