Labvakar, kartupeļu biezeni [entries|archive|friends|userinfo]
labriit_putra

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

kļūda matriksā [30. Sep 2014|10:19]

acs

[andzika]
vakar ap pieciem pēcpusdienā ejot pa valdemāra ielu, pieturā "ēveles iela" pamanīju stāvam slaveno preses fotogrāfu/video operatoru marģeru martinsonu.
turpinot iet, pēc apmēram piecām minūtēm ievēroju, ka pieturā "palīdzības iela" arī stāv marģers martinsons.

atlikušo ceļu, tuvojoties pieturām, acis drošības pēc turēju ciet
Linkpasaki kaut ko labu

story about Signe [30. Sep 2014|03:49]

ulvs
Signe is ignoring me probably because my last letter just blew her mind away. It seems to have had an eye opening effect on her. I imagine it was like a psychedelic impression of herself tripping on a bit larger amount than the known LD of psilocybe. If there's such a thing as LD of it. But have no worries, this post won't be about drugs, though as it may seem so in the beginning. As it's only the beginning, so I must warn you - would you kindly understand the idea that it has no end? But now it's not the time to talk about that. As the words flow just because of her. So to find comfort one may think of this as a tribute to her or an analysis of our quite unorthodox relationship, that is if we can still use the world "relationship" in the case of me versus her.

Material that came from her dormant garden full of fresh little hidden psilocybe semilanceata that has the same meaning as a little boys open mouth to a catholic priest. This information... so critical... + 2d4 potential heart piercing damage with 10% crit possibility which in case of bad dexterity saving throw sets the enemy aflame dealing 1d6 fire damage per turn (max 10 turns; and the amount is dependant on, first, the size of characters penis and, second, the amount of ingested psychedelic compound that all in all is in constant battle with her relatively small statue; oh please, I beg you god, don't let her grow fat, don't let her grow fat and wide, she's not a "babushka", nor she's a sexy gypsy lady that usually after her firstborn grows far and wide beyond any reason and understanding of modern science; although dianetics have made things a bit more clearer as they sayeth that the cause of this mystical fattening of body is directly linked to lack of happiness and self-esteem).

I feel I must apologize about such an unusually large amount of vital information squished in-between two parenthesis. I am not a writer. My profession is pathetic compared to the one of writers, and it can be observed even with an untrained eye by just taking a glance at this shithole that is my diary, trying to be written in the new language of the world.

So back to Signe we go. She has always been kind of a material girl - a person stuck between two realities, her blood bound to this world of physical manifestation, but her soul stuck somewhere in-between the shaft of the elevator and the exact floor she persuaded the machine to take her to. But unlike the enlightened illuminati high priestess, the whoremother Madonna, Signe hasn't deserved none of it. I mean the suffering that comes with this world that she's still trying to embrace. Trying hard every second of her life, so hard that even in the nighttime she's bound to serve this so called and totally overrated "reality". She even dreams of herself performing different non-menial tasks that the consumerist world is asking politely her to do (usually politeness is a synonym for "money"). Note the words "asking politely". The simplest and most effective way to control a persons will would be the words - "Would you kindly... my dear?"

Exploited kindly throughout her life until her muscles grow weak, her spirit slowly fades away from the seemingly countless years she has suffered through while half of her being is stuck in that shaft of unbearable stench formed by urine, feces and the steam vents that exhaust air from apartments in this very same shaft forming aromas of random dishes that mostly reminds me of mashed potatoes with different additives that make them feel exquisite to our taste buds, but in reality are nothing more than chemically made powders that our mothers with or without intention to kill are poisoning us with. Our guiltless mothers with their guts spilled out on the table and words still sitting warm in their throats: "Dinner is ready." That stench. Seems as it throughout the years has cut through our colourful auras, making way to all kind of disease and disorder. I had a friend called Yonas. He's gone now.

But I'm not the one who blames. And I've never been. It may seem the opposite, and it may suit me as a person that usually points the finger and laughs. But it's just my way of telling to world that I see. That I still want to believe. And laughter is just another method of self-preservation. It's one of most human responses there is. And it has always been like that. Pour me another shot of laudanum, dear bartender, as I have lost the will to go on, to keep going. My limbs and the will to survive - they have grown strangely unfamiliar with one another. But as a means to tell the world that they shall not bury me yet my fingers still make these twitching movements few times per hour or in some cases - per day; Or is it just kind of an autonomous response to the world that I have no idea of? Maybe it's their way of begging to "let me out", and the only method they could possibly know is taking the pressure off, taking the pressure out of me by opening a some sort of a canal in my skull that leads directly to my brain and doing it with an instrument that is not designed for this task. Rather it's purpose is to pierce hearts so alleviating the pressure that has formed there by, in peoples terms, love. I actually have little to no idea what I'm rambling about. Therefore I shall return to the main cause and the main answer, one in another and another in one - Signe.

Why is she still here? What keeps her going? What are the terms, the conditions that makes her behave like that? Is it just simple brain chemistry? Or is it something else? She's too shy to provide me with an answer. But I shall not stop digging for I have not seen any other path worthy for me to follow as the one mentioned in my ramblings here. What makes the human in us and what is that or those things that unmakes the human in us? As the mother I've never had once whispered into my ear: "There's a hidden lake of crystal clear water below all the possessions we've hoarded throughout the years, and just one tiny drop of this water on our tongues will undo the unbearable suffocation of these things that define us. Usually until there's a pile of flesh left - the only reminder that once there was a person that existed."

Not the things.
Linkpasaki kaut ko labu

[29. Sep 2014|00:09]

ulvs
содралаболягку
Linkpasaki kaut ko labu

[28. Sep 2014|23:23]

dienasgramata
DELFI. Video redzams, ka kāda sieviete, braucot elektrovilcienā, maigi satvērusi rokās kaiju, to kaut kur ved.

http://www.delfi.lv/aculiecinieks/news/sabiedriba/video-sieviete-vilciena-ved-kaiju.d?id=45029354#ixzz3Edz9ovec
Link4 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

[28. Sep 2014|01:25]

ulvs
ASV menti atkal dedzina. Šoreiz man nav vārdu, lai paskaidrotu, kas ir rasisms. Nē, nopietni. Noskatieties video un padomājiet par the land of freedomz.
Linkpasaki kaut ko labu

[27. Sep 2014|23:59]

dienasgramata
DELFI. Saistībā ar 'mētelīša virināšanu' policija šogad sākusi 41 kriminālprocesu
Link2 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

[27. Sep 2014|22:44]

ulvs
Starp citu, silti iesaku jauno LV andergraunda zvaigzni "Biezoknis". Ne tāpēc, ka tajā spēlē mana tīņu dienu ļubofj Līga, bet gan tāpēc, ka tā ir kļovā muzačka. Un viņi, lai arī ir Jēzus draudzes sātanisti, tomēr ir sasodīti asprātīgi rasisti, muah! Nē, bet patiesi. Es gan neesmu dzirdējis viņu ierakstu, jo esmu pārāk aizņemts, bet dzīvajā viņi mani vienmēr apbūra, un ne tikai Līgas dēļ.

Klausīties un daunļaudot šeit - http://biezoknis.bandcamp.com/track/reqvi-ms
Link4 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

modernais cilvēks jeb 4chan permanence #2 [27. Sep 2014|22:39]

ulvs
Aziāts vai niēģgeris?



#killyourself2stopracism
Linkpasaki kaut ko labu

4chan permanent [27. Sep 2014|22:38]

ulvs
Vai jums, redzot šo foto, nekļūst mazliet nepatīkami? Atbildiet godīgi.



#killyourself2stopracism
Link16 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

[27. Sep 2014|12:22]

dienasgramata
DELFI. Kapsētas tualetē atrod vīrieša līķi
Link1 apsveikums|pasaki kaut ko labu

[26. Sep 2014|22:12]

muzons

[kruts]
Te pat no ne pārāk tālu: FLWS - at last
Linkpasaki kaut ko labu

[26. Sep 2014|22:34]

ulvs
Esat redzējuši video, ko sauc "Trainer loves his fish, tfu, I mean mammal"? Brīdinu, neskatieties to. Vienkārši paņemiet un turpiniet skrollēt savu frendlisti tālāk. Vai paņemiet un izejiet ārā. Ārā no mana bloga, no savas pagraba istabas vecāku mājā, Limbažos. Izejiet, aizsmēķējiet cigareti un padomājiet par to, cik daudz ļauna cilvēks savā vēsturē ir izdarījis dzīvniekam. Un nepiesauciet man te Darvinu vai citus heretiķus un mudakus. Kā Alekss Džounss sēktu: "This. This ir wrong. It's wrong."

Nē, bet tiešām brīdinu. Video ir NSFW tik milzīgā apmērā, ka es baidos, vai tas maz ir legāli. Bet kas gan ir legāli internetā? Mans blogs nav legāls, jo tam nemaz nav autora. To reiz rakstīja puisis vārdā Ulvis, bet tagad to raksta Anonymous. Mēs esam leģions. Un mēs to Ulvi esam izdrāzuši tādā apmērā, ka mums ir pieejama visa informācija par viņu, ieskaitot visas iespējamās IP adreses, no kā viņš varētu rakstīt (pateicoties viņa burvīgajam, viegli uzhakojamajam Es-telefonam jeb I-phone).
Link1 apsveikums|pasaki kaut ko labu

[25. Sep 2014|22:01]

dubultnieki

[andzika]
kuratore inga šteimane un dullā māte no six feet under (frances conroy) )
Linkpasaki kaut ko labu

vectēva atoms (jeb mana visslimākā sapņa īss izklāsts) [25. Sep 2014|21:53]

ulvs
Bija sapnis iekš sapņa, bet šobrīd es nespēju vairs tos nodalīt vienu no otra. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijis tik šausminošs nakts piedzīvojums. Pierakstīts šeit tikai, lai atcerētos (mazliet steidzos).

Vectēva bēres. Pēdējā atvadīšanās. Bet vectēvs ir dzīvs. Skrundas māja, pagalms, neko neizsakoša vasaras diena. Es raudu, apskāvis vectēvu, un viņš raud, plecs pie pleca. Mēs nepārmijam ne vārda, jo mums nav sakāmā, viss ir vieni vienīgi asaru plūdi. Liekas, ka tik abnormālas skumjas nekad neesmu izjutis. Mēs nokāpjam ar viņu mājas pagrabā, kur ir viņa darbnīca. Viņš no metāla veido dažādas detaļas. Viņa mazā darba celle ir tukša, viss klāts putekļiem. Es attopos, ka esmu tajā telpā viens pats. Instinktīvi bēgu prom no pagraba smaržas un visām asociācijām, kas manī kūsā spēcīgāk, nekā esot nomodā. Uzkrienu augšā pa trepēm un pēc 3 durvīm esmu dzīvojamajā istabā. Vectēvs ir miris, es to zinu. Bet neviens par to nerunā. Tēvs dusmīgi saka mātei, ka ātrāk vēlas braukt atpakaļ uz Rīgu. Esmu nikns uz viņu par to, bet nespēju pasacīt ne vārda. Tomēr lēnām nomierinos, kad ar roku netīšām nobraucu gar saviem pleciem, gar apģērbu, kurā joprojām ir viņa asaras.

Izejot pagalmā un palīdzot atvērt vārtus, lai cauri tiem izripotu tēva mašīna, mani tur sagaida prāvs bariņš ar nekad nebijušiem draugiem, kuri man izsaka līdzjūtību. Interesanti, ka viņi visi ir ļoti skaisti veidoti cilvēki. Un viņu valoda - tik liriska. Viņi man izsaka līdzjūtību. Bet es jūtu, ka no šīs perfektās ainas staro kaut kas necilvēcīgs, ka aiz tās slēpjas kaut kas grandiozs un pretīgs.

Atvadījies no bērniem, iekāpju mašīnā. Mani pārsteiz tēva lēmums braukt atpakaļ uz Rīgu, izbraucot cauri Saldum, kas ir pavisam nepareizs veids, kā braukt atpakaļ. Slepenības un pretīgu trūdu piegarša aug spēkā. Visu ceļu līdz Saldum tēvs strīdas ar māti par kaut ko absolūti nesvarīgu. Strīdas strīdešanās pēc. Mani deniņi pulsē, nespējot noticēt notikušajam un notiekošajam. Saldū piestājam pie neesošām pilsdrupām ar mazu dīķīti tās joprojām skaistajā, plaukstošajā, uzkoptajā dārzā. Šī vieta ir kā simbols dzīvībai un reizē pretstats manām izjūtām. Tas ir ļoti mulsinoši, tāpēc es izdomāju viens pats pastaigāties pa pilsdrupām. Ģimene paliek pie dīķīša un ietur dārzā vēlas pusdienas.

Pēkšņi pie manis uz školņika piebrauc klāt viens no puikām, kurš bija klāt brīdī, kad braucām prom no Skrundas mājām. Salmu blondi mati, acis prūsiešu zilā. Es viņu atceros, tas bija mans bērnības draugs, kaimiņu puika, ko nezkāpēc mani vecvecāki nīda. Viņš izskatās ļoti noguris un nobažījies, acīmredzot mērojis visu ceļu no vienas pilsētas uz otru uz sava velosipēda. Bet par spīti tam viņš bezmazvai apzināti aizsviež savu velosipēdu krūmos un skrien pie manis. Pieskrējis klāt viņš sēcošā, aizlūzušā noguruma un steigu tonī pastāsta, ka redzējis, kā no zemes tiek noslaucīta Skrunda.

Tajā mirklī prātā saslēdzas kopā notikumu ķēde un rodas secinājumi. Ir sākušās beigas. Manas vislielākās bailes. Kodolkarš. Kad nokļūstu līdz šai domai, mans bērnības draugs jau ir atpakaļ uz sava velo un kliedz no tāluma, lai slēpjos, lai meklēju kādu pagrabu, ka visas Latvijas pilsētas ir iezīmētas. Es sapratu, ko nozīmē šis vārds "iezīmētas". Ap to brīdi mans tēvs bija pusceļā no piknika vietas, līdz pilsdrupu mūriem, kā ēnā atrados es. Skrēju viņam pretī, cik vien ātri spēju un ar necilvēcisku spēku parāvu viņu aiz rokas un rāvu sev līdz uz mazo pils parka dīķīti. Es sapratu, ka nav vairs laika, lai izglābtu māti un māsu. Savādi, bet šī upurēšana manā apziņā neatstāja nekādas asociācijas ar skumjām.

Mēs ar tēvu ielecām dīķī un ar rokām iearāmies tā gultnē, tverot ūdenszāļu saknes un turoties pie tām, cik cieši vien spējam. Un pēc mirkļa sekoja visgaišākais brīdis manā dzīvē. Brūnganais, necaurspīdīgais dīķa ūdens uz pāris sekundēm kļuva translucents kā veidojums no kūstoša stikla ar tajā iekausētām divu nabaga cilvēku figūriņām. Es sajutu nedabisku karstumu ikru un potīšu rajonā - tās bija vistuvāk ūdens virsmai. Tas bija tik ļoti sāpīgi, taču es zināju, ka nedrīkstu kliegt, ka mani dzirdēs ūdens, un manas plaušas šim kliedzienam šajā vidē nav piemērotas. Acumirklī viss dīķītis uzburbuļoja kā sasniedzis viršanās temperatūru un tikpat spēji atgriezās savā sākotnējā, paredzamajā stāvoklī.

Pēc pusminūtes, kas pagāja kopš brīža, kad sāku skriet uz dīķa pusi, un škita velkamies kā vairākas secīgi saliktas mūžības, mēs ar tēvu izbāzām no dīķīša ārā vispirms savas galvas un ievilkām dziļi, dziļi plaušās mūsu pirmos elpas vilcienus jaunajā pasaulē. Nebija vairs domas nedz par vectēvu, nedz māti un māsu. Tie visi bija pagātnes rēgi, idejas, kas jauno pasauli darītu vien smagāku un neizturamāku.

Pasaule bija mainījusies acu mirklī. Saldū jeb gruvešos, kas palikuši no pilsētas, bija atvērušies vairāki palīdzības punkti cilvēkiem ar radiācijas apdegumiem. Tēvs mani aiznesa uz vienu no tiem. Tur mani pabāza zem ledusaukstas dušas, un pēc tās es jutos jau krietni labāk un varēju staigāt. Tur es arī satiku tos skaistos bērnus no Skrundas. Man bija prieks, ka viņi visi bija izdzīvojuši. Un viņi priecājās, atkal satikuši mani. Likās, ka vārds "cilvēcība" ir ieguvis pavisam jaunu nozīmi- daudz dziļāku, siltāku, sapratnes pilnāku.

Es atceros, ka mēs ar tēvu pēc paviesošanās pirmās palīdzības punktā devāmies dziļāk iekšā pilsētas gruvešos. Mūsu skatieniem pavērās prātiem neaptveramas ainas ar cilvēku bariem, kas ir pārogļojušies no karstuma. Uz kāda plašāka, no ēku gruvešiem brīvāka krustojuma jaunais vējš sapūta tādu kā maziņu virpulīti, miniatūru viesuļvētru, kā man labpatīkas iztēloties, no pelniem un putekļiem, kas reiz ir bijuši cilvēki, viņu mājdzīvnieki, daba, dzīvība - visa tā, kas mūs vilināja turpināt kustēties, nepadoties, nepalikt ar Tiem Cilvēkiem, kuri, pārcietuši sekunžu ilgo kodolkaru, tagad sanāca kopā, lai lēstu bojājumu apjomus un raudātu cits uz cita pleca. Mēs jutāmies mazliet sveši viņu pasaulē. Un blakus tēvam es jutos tik ļoti droši, ka līdz brīdim, kad pamodos Rīgā, 2014. gada 25. septembrī, manī vairs nebija nedz skumju, nedz baiļu. Un es pat nevēlējos noskaidrot, vai tas viss tika aizslaucīts prom kodolsprādziena ietekmē vai arī cilvēce kā tāda vairs neiemantoja sevī šīs īpašības, un tās ir revolucionāri evolucionējušas, ļaujot mums pielāgoties nebeidzamo pīšļu, gruvešu, mūžīgas krēslas un dūmakas pasaulē.

Un starp mums abiem, kā man tajā brīdī labpatikās iztēloties, pēdējiem cilvēkiem pastāvēja tik skaista, bez vārdu un beznosacījumu saikne, kas izpaudās kā klusa, bezmazvai telepātiska sapratne un komunikācija starp mums. Jo vairs nebija, par ko runāt. Un nevajadzēja arī.

***

Paldies jums, transdermālie fentanila plāksterīši, paldies par visu, ko jūs man devāt! Man šķiet, ka pēc šīs nakts jums vairs nekad nepieskaršos.
Link1 apsveikums|pasaki kaut ko labu

[25. Sep 2014|12:43]

helvetica
tagad varētu būs skaidrs, kāpēc vienmēr rezultāts ir bijis viduvējs, ņemot vērā, ka iesaistītās personas tomēr ir tādas, kas varētu radīt izcilu rezultātu. pie pirmās atlases piedalās nevis visi, bet tikai divi rīkotāji, par kuru izcilību, savukārt nav gluži šaubas, bet, nu, labāk būtu bijis, ka visi jau tiek pie pirmās atlases un debates sākas otrajā un turpinās trešajā, nevis starta komplektu vienpersoniski atlasa daži "savējie" un diskusijas sākas tikai pie šortlista. šortlists ir diezgan vienveidīgs un liek domāt nevis par vienveidīgu ainu, bet gan par vienīgo atlasītāju gaumes izjūtu un personīgajām preferencēm. Nav slikti, bet nav arī labi, ļoti maz no kā tiešām izvēlēties.

pozitīvais aspekts ir, ka ir daudz latviešu un viņu piedāvājums ir salīdzinoši lielisks. Tā kā, ciba, lūdzu, turiet īkšķus par latviešiem, viņi reāli ir pelnījuši.
Link4 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

"do it faggot" [25. Sep 2014|04:54]

ulvs
Link2 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

[25. Sep 2014|02:32]

ulvs
Tā runā, ka šī burvīgi skaistā dokumentālā filma par mūsu planētu ir jānoskatās visiem, visiem, visiem cilvēkiem, kas jebkad ir bijuši, ir un būs. Something, something. Izbaudiet filmu vārdā "Home". Filmā nebūs nekas tāds, par ko tu iepriekš nebūtu kaut nedaudz aizdomājies, bet šī informācija šajā kopumā ir daudz, daudz uzskatāmāka, nekā jebkuras līdzšinējās domas par to. Klik hiēr to watch. 

Youtube filmas anotācija: We are living in exceptional times. Scientists tell us that we have 10 years to change the way we live, avert the depletion of natural resources and the catastrophic evolution of the Earth's climate.

Linkpasaki kaut ko labu

atkal viņa [24. Sep 2014|16:34]

ulvs
Sapņoju, ka esmu festivālā "Zvērā" divtūkstošwhatever gadā. Sēžu divstāvīgā gultā, otrajā stāvā, blakus kaut kādai jaunuvei. Un man pretī sēž 16 vai 17 gadus veca pseidonimfa - meitene, kurā ar pirmo acs uzmetienu neasocējas ar neko seksuālu. Vismaz viņa sevi tā neapzinās; apkārt gan ir pilns ar meitenēm, kuras varētu nodēvēt par nobriedušām, lai arī cik ļoti pretīgi šis vārds attiecībā uz cilvēku neskanētu. Vienā brīdī atnāca divi vīrieši ap 40, un viens teica, ka ir tēvs. Es ļoti sabijos, vai tik viņš nav TĀS meitenes tēvs, bet, nē, par laimi viņš bija tēvs meitenei, kura sēdēja man blakus - meitenei, kura man bija absolūti vienaldzīga. Es verbāli paņirgājos par šo vīrieti un tad nolēcu no otrā stāva cilvēkos, jo to tikko bija izdarījusi Tā meitene. Acīmredzot viņai šķita, ka es, pievērsdamies tēvam, novēršos no viņas. Bet tas tā nebija domāts. Tāpēc sekoju viņai. Un nevarēju vairs viņu atrast.
Bet šajā sapnī es, sēžot viņai iepretī (viņa sēdēja uz blakus gultas otrā stāva), sapņoju ar acīm vaļā par to, cik brutāli labi es viņu paņemu priekšā tepat, kaut kur ārpus šīs telpas (kas iepriekš laikam bija kūts un nu bija piebāzta gan ar divstāvenēm, gan festivāla apmeklētājiem), skaistajā, pirmatnējā mežā, kas ir aizaudzis ar milzīgām priedēm, grupētām cieši, cieši citai pie citas.

Šī meitene ir sapņa elements, kas atkārtojas ar zināmu regularitāti. Šī jaunā, svaigā miesa, kas smaržo pēc jasmīna un silta vēja plaukstošā pavasarī. Tā ir mana visspēcīgākā iekāre. Kaut kas nepiepildīts (labi, es vienreiz dzīvē esmu mīlējies ar 18 gadnieci, bet tikpat labi viņai varēja būt 25 gadi). Es nekad neesmu izjutis to trauslumu. Veicis saudzīgas manipulācijas, ne obligāti seksuālas. Seksualitāte šeit ir tikai viena no galējībām. Un viņai pat ir vārds. Manas nepiepildītās mīlestības arhetips.

No paziņām festā satiku Rudo, Lomiku un Janci. Lomiks ar izkapti pļāva aizaugušā ezera dūņas, lai cilvēki varētu tur peldēties, nevis baseinā, kam bija uzlikti virsū dēļi. Ņirdzu par DIY asociācijām.
Link2 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

mūsdienu popmūzikas esence [23. Sep 2014|21:01]

dubultnieki

[mafia]
nicki minaj vs CN Red Guy )
Link1 apsveikums|pasaki kaut ko labu

dizaina ziņas [23. Sep 2014|09:24]

helvetica
Kas tās tādas par jaunajām pieturvietu nojumītēm? što za projekt? Kto afftar? Jo izskatās, protams, 'futūristiski', bet ir tik briesmīgi nepraktiski! Soliņš uztaisīts, šķiet, lai bomži nevarētu gulēt virsū, attiecīgi, nav arī pārāk ērti sēdēt, tā teikt - puspietupienā, balstoties uz kājām, lai pakaļa neslīdētu nost; kā arī izmērs - pilsētas centrā uzlikt solu pustorai mammīgai tantei vai divarpus skalīgiem onkām. un jumtiņš, kas pacelts leņķī - drošvien, lai sniegs pats šļūc ziemā nost - kamēr sānu malu augšējās šķautnes nav nekādā leņķī, bet ir šķirbā; jau gara acīm redzu, ka vējainos lietainos rudeņos un vējainās sniegotās ziemās nesīs visu to žļurgu iekšā; baigā jēga no tādas "nojumes".

kā arī Rīgas uzraksta pūristi - vai esat redzējuši pie Zinātņu akadēmijas uzlikto "vides objektu"? hehehē. Rīgas uzraksts mēroga modelītī, uz 'i' zilibalta sirsniņa.
Link8 apsveikumi|pasaki kaut ko labu

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]