zini, manā prātā domas ir kā vēstules un stāsti... un es domāju par to, kā stāstu cilvēkiem, ka manās mājās nav īsti tādu ziemassvētku tradīciju un ka mēs katru gadu improvizējam... ka mums nav dāvanu un šim gadam ar nav nekādu īpašo plānu. un tad es atcerējos, ka saldētavā vairākus mēnešus gaida gaileņu mērcīte. un ka mēs visi būsim kopā un pēc vakariņām droši vien spēlēsim kādas galda spēles. un, ja būs sniegs, tad ar māsām vajadzēs aizbraukt naktī uz kādu kalniņu ar padirseņiem pavizināties. un visādas tādas sirdi sildošas domas. un redzu, kā mēs visi smaidam. un krāsas tādas kā pekās, kad vakarā grilhausā sakurina ugunskuru - tādas silti oranžīgi sārtas. un cilvēki smaida ((: tā ir mana ziemassvētku sajūta.