Below are the most recent 1 friends' journal entries.

Thursday, June 25th, 2026
aivars_666	10:29p	14.06.2001. TAS NOTIKA PIRMS 25 GADIEM… 2001.gada 14.jūnijs uz mūžiem paliks manā atmiņā kā Aivara Gardas un apgāda “Vieda” izdotās grāmatas “Nevienam mēs Latviju nedodam” publiskās prezentēšanas diena, kā arī konkursa “Ceļš uz Jauno Pasauli jeb īstens nacionālisms un patiesa kultūra – latviešu tautas izdzīvošanas un attīstības vienīgais garants” uzvarētāju publiska apbalvošana. Lai gan arī līdz tam es jau biju gana spilgti sevi apliecinājis, vismaz Latvijas mērogiem, kā pietiekami radikālu un aktīvu nacionālistu (par kādu sevi uzskatu jau no 1990.gadu sākuma), publicējoties toreizējā “Lauku Avīzē” (kas gan drīz vien mani atkoda un drukāt pārtrauca), L.Inkina izdotajā “Latvietī Latvijā” (kurš arī nepublicēja visu manis rakstīto un daudzas publikācijas pārveidoja un saīsināja), kā arī vietējās krievvalodīgo okupantu avīzēs “Dinaburg” un “Million” (brīnumainā kārtā tās tolaik atļāvās manu viņu redakcijas nostājai pilnīgi pretējo viedokli šad tad nopublicēt, iespējams, lai celtu reitingu lasītāju acīs), personīgi pazīstams plašākai publikai nebiju, un arī nacionālisti mani praktiski pazina vien neklātienē, lasot manus izteikumus presē (internets tolaik plašākai publikai vēl praktiski nebija pieejams). Atzīšos godīgi, biju nelielā stresā, gaidot, kā mani uzņems publika, kas bija sanākusi uz grāmatas atvēršanas pasākumu grāmatnīcā “Globuss”, kuras īpašnieki laikam toreiz vēl nebija saņēmuši drošības iestāžu draudzīgo ieteikumu neļaut savās telpās reklamēties ekstrēmistiskām personām. Par A.Gardas izsludināto konkursu uzzināju no saziņas līdzekļiem, vairs konkrēti neatceros, varbūt no avīzes “Latvietis Latvijā”, varbūt arī no kāda cita preses izdevuma. Sorosītu banda toreiz Latvijā nebija vēl pilnībā pārņēmusi visus saziņas līdzekļus savā kontrolē un ļāva šad tad izskanēt informācijai, kuras saturs viņiem pašiem nelikās īpaši tīkams. Patlaban, ja A.Garda vai kāds cits atkal gribētu izsludināt tamlīdzīgu konkursu, informāciju par šo faktu, domāju, ka pat par maksu neviens ne t.s. “sabiedriskais”, ne komercmedijs nebūtu ar mieru publicēt. Toreiz situācija bija savādāka, informāciju par šo A.Gardas izsludināto konkursu ne tikai nenoklusēja, bet pat atļāvās tā autoru pasaukt uz interviju dažos saziņas līdzekļos, protams, ne jau, lai slavētu, bet gan, lai audzinātu un kauninātu. A.Garda izrādījās cieta kaluma vīrs, nenobijās un nepadevās, stingri palika pie saviem uzskatiem, tāpēc sorosītu (jau toreiz šīs personas ietekme bija gana liela) pūles guva pretēju efektu – nevis nobaidīja cilvēkus, bet gan iedrošināja jaunos ļaudis piedalīties konkursā un sniegt tā ierosinātājam vismaz morālu, ja ne savādāku, atbalstu. Vēlāk gan viņi savu kļūdu saprata un sāka piekopt citu taktiku – nevis lamāt un kritizēt A.Gardu, bet vispār viņu un viņa politiskās aktivitātes kā tādas nepieminēt. Diemžēl šāda politika izrādījās efektīva, katrā nākamajā konkursā, ko izsludināja A.Garda un apgāds “Vieda”, dalībnieku skaits arvien mazinājās, pēdējā – par to, kāpēc Latvijas valsts maksā pensijas okupantiem – darbu bija tik maz, ka solītā balva vispār nevienam netika piešķirta… Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu! Kā zināms, pirmais jauniešiem domātais konkurss par to, kāpēc nepieciešama Latvijas dekolonizācija, tika izsludināts jau 1995.gadā, un tā autors bija ASV dzīvojošais publicists Aivars Slucis, izmantojot savu uzticības personu Latvijā Gunāru Birkmani. Tajā konkursā es nepiedalījos, un atzīšos, ka galvenokārt jau slinkuma dēļ, daļēji arī varbūt tāpēc, ka nebiju pārliecināts par savām spējām publicistikā, ar ko sāku nodarboties pāris gadus vēlāk, 1997.gadā. Tagad man nebija ne mazāko šaubu, ka šajā konkursā ir jāpiedalās, A.Garda kā cilvēks un politiķis noteikti ir jāatbalsta. Cilvēki, ar kuriem dalījos domās par dalību konkursā, nereti ieminējās: “Nez kas tas Garda tāds ir un kāpēc viņš šādu konkursu ir izsludinājis, ko viņš ar to grib panākt?”. Es uz to atbildēju: “Es nezinu, kas ir šis cilvēks (toreiz taču personīgi ar A.Gardu pazīstams nebiju) un kādi ir viņa motīvi, bet es zinu ko citu – tāds konkurss mūsu tautai ir vajadzīgs un tas tai nāks par labu!”. Dažs labs pat atļāvās teikt: “Tas Garda jau nemaz lāga parunāt nevar, ko viņš vispār lien radio ēterā?”. Es atkal tad atteicu: “Tieši šis fakts dara šo cilvēku vēl cildenāku, ka, par spīti savam valodas defektam (kurš, starp citu, šobrīd ar Dievpalīgu Gardas kungam ir tikpat kā izzudis), viņš tik un tā uzstājas un runā par lietām, par kurām t.s. mutes bajāri un skaņās lakstīgalas nekad nerunās, jo viņiem vienkārši ir bail to darīt, turklāt viņi labi apzinās, ka tādā gadījumā dabūs izteiktu pretsparu no Latvijas varnešu puses, ļoti iespējams, ka zaudēs arī savu ieņemamo amatu. Jau toreiz es sāku saprast, ka gļēvuļi un deģenerāti, kuri vienkārši paši nekad nespēs pacelt sevi līdz A.Gardas drosmei un gara lielumam, meklēs iemeslus, kāpēc viņu neatbalstīt – sākot ar “traipiem” biogrāfijā, “nepareizu” reliģiski-filozofisko orientāciju, un beidzot ar akcentu uz fiziska rakstura trūkumiem, kurus, ja ļoti gribam, teju katram no mums varam atrast. No piedāvātajiem tematiem es izvēlējos tieši to, kurā bija teikts, ka “katrai tautai un rasei ir jādzīvo savā etniskajā Dzimtenē”. Es jau tad sapratu, ka globalizācija apdraud ne vien mūsu daudzcietušo tautu, bet arī praktiski visu eiropeidālo (balto jeb āriešu) rasi, arī tās tautas, kuras vai nu vispār 20.gadsimtā nav cietušas no okupācijas vai arī izbaudījušas to daudz mazākā mērā kā mēs, latvieši un baltieši. Tāpēc pret šo bīstamo, nāvējošo parādību mums ir jācīnās visiem kopā, tikai tad varam cerēt uz kaut kādiem panākumiem šai jomā. Es arī uzskatīju, ka noteikti ir jānorāda šīs tautu un rasu sajaukšanas galvenais iniciators un īstenotājs – žīdu miljardieris Dž.Soross, kurš tādejādi būtībā piekopj genocīdu pret veselu grupu dažādu nāciju ļaudīm, tiešā veidā tās fiziski neiznīcinot, bet gan radot tām tādus apstākļus, ka tās pašas pamazam iznīkst, pat dzīvojot savā etniskajā, vēsturiskajā teritorijā. Es nebaidījos uzrakstīt, ka tādi radījumi, kas šādā veidā darbojas, neko citu nav pelnījuši kā vien nāvessodu! Man bija prieks, ka Gardas kungs nebaidījās tieši tādu manu konkursa darbu arī publicēt, kādu es to viņam biju iesniedzis, neko nesagrozot un nemīkstinot tā saturā. Darbu es parakstīju kā “bezdarbnieks ar augstāko izglītību”, lai gan toreiz vēl strādāju Grīvas cietumā par mašīnrakstītāju (bija vēl toreiz saglabājusies tāda relikta profesija), bet biju jau saņēmis brīdinājumu, ka pēc mēneša tikšu atlaists “darbinieku skaita samazināšanas dēļ”. Formāls pamatojums bija tāds, ka pēc datoru iegādes šai iestādē rakstāmmašīna esot kļuvusi “nemoderna”, līdz ar to tās “operators” kļūst lieks un nevajadzīgs. Es, protams, varētu viegli pārkvalificēties par lietvedi-datoristu, bet toreizējais Grīvas cietuma priekšnieks, okupants Fjodors Trifonovs (vēlāk, kad pēc vairākkārtīgiem nesekmīgiem mēģinājumiem tomēr “ar Dievu uz pusēm” nokārtoja “ārkārtīgi sarežģīto” naturalizācijas eksāmenu, pārdēvēja sevi par TrifAnovu) man, protams, šādu iespēju nepiedāvāja, tieši otrādi, kā dabūju dzirdēt no neoficiāliem avotiem, bija ārkārtīgi priecīgs, ka beidzot var tikt vaļā no ekstrēmā fašista, jo, protams, bija lasījis gan manus rakstus vietējā okupantu presē, gan arī tos manu rakstu tulkojumus, ko no “Latvieša Latvijā” pārpublicēja “Čas” un “Vesti Segodņa”, un lieliski saprata, ka manis izteiktie aicinājumi doties mājās uz roģinu attiecas arī uz viņu pašu, starp citu, interesantas apstākļu sakritības dēļ vienam tipam, kuram es publiski biju ieteicis savākt pekeles un novēlēju viņam ceļu kā galdautu (скатертью дорогу) uzvārds arī bija gadījies Trifonovs.  To visu es stāstu nevis, lai lielītos, bet vienkārši informētu par faktu, ka, vēl personīgi nepazīdams A.Gardu un nemaz nezinot, ka tāds cilvēks vispār šai pasaulē dzīvo, es būtībā paudu tieši tos pašus uzskatus un viedokļus, ko šis kungs sāka darīt ap 2000.gadu, bet es gadus 3 agrāk. A.Garda mūs iepazīstināja ar konkursa rezultātiem un informēja, ka mana vecuma grupā esot 3 pretendenti, kuru darbi ir apmēram vienādi kvalitatīvi, un komisija neesot spējusi vienoties, kam piešķirt 1., 2. un 3.vietu, tāpēc piedāvāja vai nu vilkt lozes vai sadalīt balvas summu 3 vienādās daļās. Bez manas personas tika nosaukti arī Viktors Birze (šo puisi neklātienē pazinu jau agrāk no publikācijām tai pašā L.Inkina avīzē un arī viņa paša veidotajā rakstu krājumā “Patriots”) un Valdis Kalns. Es izteicu viedokli, ka neesam tak nekādi žīdu tirgoņi, kam augstāk par visu stāv rebes, un ka mūsu pamatmērķis nav taču bijis nopelnīt naudu (ko, godīgi sakot, nemaz tik lielā apjomā A.Garda nevarēja atļauties mums piedāvāt), bet gan propagandēt mūsu idejas tautai, ko šis konkurss mums tad arī laipni piedāvāja. Abi pārējie puiši man piekrita. Atceros, ka A.Garda mums piedāvāja katram aizpildīt anketu ar saviem personas datiem, ko pēc tam nokopēt un izdalīt arī pārējiem, ne tik dāsni atalgotiem konkursa dalībniekiem, cerībā, ka arī pēc konkursa beigām viņi turpinās propagandēt mūsu tautas izdzīvošanai vitāli svarīgas idejas, un šinī nolūkā būs lietderīgi nezaudēt kontaktus, bet savstarpēji sadarboties un palīdzēt viens otram. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, diemžēl bez manis no konkursa dalībniekiem tikai Viktors Birze vēl turpināja darboties dekolonizācijas labā apmēram 20 gadus, bet tad atmeta ar roku un pateica, ka “tas, kas bija aktuāls pirms 20 gadiem, mūsdienās vairs nav realizējams”. Katrs cilvēks pats var izvērtēt, kā vērtēt šādu rīcību un kādu apzīmējumu šobrīd ir pelnījis tāds V.Birze… Kas attiecas uz V.Kalnu, toreizējo Policijas akadēmijas studentu, tad viņš jau dažus mēnešus pēc konkursa, aprunājies ar “draudzīgiem” padomdevējiem no SABa un DP, saprata, ka viņa paša karjeras interesēs ir turēties cik vien var tālāk no “ekstrēmām” idejām un to paudējiem… Pretēji raksta sākumā manis paustajām bažām, manu personu grāmatas prezentācijas pasākumā sanākušie ļaudis uzņēma ļoti sirsnīgi, man jau beigās vārda tiešā nozīmē sāka sāpēt roka, izdalot autogrāfus pa labi un pa kreisi, ne līdz tam, ne arī pēc tam dzīves laikā man ko tādu piedzīvot nebija nācies… Ļoti aizkustināja arī sirmā mācītāja, goda viesa Kārļa Zuikas teiktais, ka Dievs noteikti novērtēšot to, ko mēs darām savas tautas labā un mūs pienācīgi atlīdzināšot… Nezinu, kādā veidā tur bija gadījušies arī divi tipi no viltusnacionālās partijeles “TB/LNNK” – Roberts Jurdžs un Juris Vidiņš (pirmais jau pasen kā miris, otrais atgājis no politikas), kas arī mums aizrautīgi spieda rokas un teicās mūs atbalstām, nekādu reālu atbalstu gan no viņiem vēlāk, protams, mēs nesaņēmām… Bija atnākuši arī ienaidnieki, sevišķi izcēlās bēdīgi slavenais okupants Nikolajs Kabanovs (tagad dīvainā kārtā šķiet arī no politikas atgājis), neatceros, ko tieši viņš toreiz teica A.Gardam, bet uzvedās ļoti uzbrūkoši, savukārt, A.Garda viņu diezgan īsi un asi “atšuva” un “pasūtīja vienu māju tālāk”. Iepazinos arī ar t.s. “Gardas meitenēm”, un jau toreiz manīju, ka Līga Muzikante patīkami izceļas uz pārējo fona, ka viņa šo pasākumu uztver ļoti nopietni, kamēr pārējās – L.Apine, I.Liepa un L.Krieviņa V.Ņikitina, šķiet, vairāk jūtas kā tādas šova dalībnieces, kurām, protams, patīk būt uzmanības centrā, bet pasākuma politiskajai pusei viņas īpaši lielu nozīmi nepiedod…Lai gan liels paldies Vitai vismaz par to, ka, atšķirībā no pārējās četrotnes, nav pasūtījusi Gardu “vienu māju tālāk”. Bija, dabiski, arī t.s. pelēkie kardināli no drošības iestādēm, praktiski neko nerunāja, bet knipsēja un filmēja gan visus ļoti cītīgi. Man no viņiem nebija bail kā slīkonim no lietus, zināju, ka tāpat jau esmu gana izgaismojies un sliktāku savu situāciju par jau esošo vienalga nepadarīšu. Okupantu avīžu korespondenti mūs bildēja, pilnīgi kā šaujot no automāta, lai starp desmitiem, varbūt simtiem fotoattēlu atrastu kādu, kurā konkursa rīkotājam A.Gardam būtu “noķerta” pietiekami pretīga grimase, ko tad varētu ielikt savas avīzes pirmajā lappusē. Saprotams, ka okupantu žurnaļugas savās publikācijās pasākumu gānīja un slānīja, kā vien varēja, neko citu no viņiem arī nevarēja gaidīt, tāpat viņi nepalaida garām 14.jūnija datuma divdomīgo slavu, ironizējot, ka “gardisti” ilgojoties pēc jaunām deportācijām, tāpēc tieši šajā dienā arī nolēma rīkot savas grāmatas prezentāciju… Viņu reakcija bija iepriekš paredzama un likumsakarīga, vēl jo vairāk tādēļ, ka viens no konkursa tematiem bija veltīts tieši Latvijas krievu avīzēm un to saturam. Ko darīja latviski rakstošā prese? Arī no viņu puses nekādu atbalstu, protams, sagaidīt nevarēja, zinot, kas tos izdevumus finansē un nosaka to politisko toni. Tomēr šoreiz viņiem bija īpaši uzmīts uz varžacīm tieši ar manu publikāciju, kas bija grāmatā ievietota viena no pirmajām, jo, cik sapratu, Gardas kungs bija izvēlējies ievietot konkursa darbus to ienākšanas secībā un arī atbilstoši konkursa tematu numerācijai. Tāpēc (nav jau smuki pašam sevi lielīt, bet, kā paruna saka, kurš cels sunim asti, ja ne viņš pats?) praktiski katrs, kurš ķērās pie grāmatas lasīšanas, vismaz manu konkursa darbu jau nu iepazina. Un te nu sorosiešiem bija uguns pakulās – kā var tik atklāti viņus atmaskot un acīs pateikt, ko viņi par savu darbību ir pelnījuši? Drīz vien lapelē “Diena” parādījās aktīvāko sorosītu raksts: “Uz ko mūs aicina Aivars Garda un viņa domubiedri?”, kur, tieši vārdā gan mani nesaucot, izskanēja šausmināšanās par manis teikto Sorosa un viņas bandas sakarā, kā arī manu uzdrīkstēšanos publikāciju beigt (jau daudzas publikācijas es arī līdz šim biju noslēdzis tieši šādi) ar pērkonkrustiešu lietotajiem saukļiem: “Nācija pāri visam !!! Cīņai sveiks !!!”. Ja godīgi, tad visus šos sorospakaļlaizītājus pēc vārdiem un uzvārdiem es vairs šobrīd neatceros, bet viens gan ir palicis prātā – Vents Zvaigzne, kas arī pats nodarbojas ar grāmatu izdošanu un patlaban aktīvi palīdz publicistam Lato Lapsam glīti noformēt Latvju Strēlniekiem veltītos fotoalbumus (pats par sevi, protams, cēls pasākums). Un tad drīz vien sekoja ļoti līdzīga satura atklātā vēstule “Garda pret Latviju”, ko parakstīja 30 paši aktīvākie sorosieši, patlaban gan tā visai pagrūti atrodama interneta meklētājos, bet, kā paruna saka: “kas ļoti gribēs, tas sameklēs…”. Ieteikumi labi ieturētā staļinisma stilā – grāmatu aizliegt, izdevēju saukt pie kriminālatbildības, deputātus, kas piedalījās tās prezentācijā – ārā no Saeimas !!! Nekas no tā visa gan dzīvē realizēts netika, taču arī dekolonizācijas labā neviens varturis neko nemēģināja pasākt, lai gan miglaini solījumi izskanēja no daža laba, piem., sociķu deputāta Jāņa Lejas (tagad miris). Tiesa, ja gribam būt godīgi, jāatzīmē arī publicista G.Birkmaņa (arī jau mirušā) aktivitātes, kurš, savukārt, savāca 60 parakstus vēstulei, kurā pauda atbalstu A.Gardas uzsāktajai cīņai par Latvijas dekolonizāciju un nosodīja tos, kas tai pretojās. Dabiski, ka šī vēstule ieguva daudz mazāku publicitāti, nekā tā, ko iepriekš bija parakstījuši 30 supercentīgie sorosisti. Kāda bija mana reakcija uz to visu? Nepārprotami pozitīva! Es sapratu, ka esmu, tēlaini runājot, iemetis ar akmeni iršu (liellapseņu) pūznī, tāpēc tās nu tagad izmisumā trako un mēģina iekost tam, kas gadīsies tuvumā. Apņēmos arī turpmāk ar vēl lielāku niknumu apkarot gan pašus sorosītus, gan arī viņu aktīvos atbalstītājus. Centos arī pašu A.Gardu pierunāt man pievienoties šai cīņā! Sākotnēji Gardas kungs (vismaz man tāds iespaids radās) nebija līdz galam izpratis tieši Sorosa bandas postošo ietekmi uz Latviju un Latviešu tautu, ka konkrēti viņu darbības rezultātā ne tikai nenotiek Latvijas dekolonizācija, bet tiek gatavota mūsu pamattautas “atšķaidīšana” ar vēl jauniem ienācējiem no t.s. “3.pasaules valstīm”, kuru izraidīšanu jau daudz grūtāk būs panākt starptautiskā līmenī, jo viņus taču ne jau okupācijas vara, bet pašmāju vēlētie bāleliņi būs pie mums ielaiduši. Pamazām tomēr arī A.Garda sāka man piekrist, ka tieši pašmāju nodevēji un naidīgas ideoloģijas nesēji ir vēl bīstamāki par pašiem okupantiem, jo viņu uzdevums ir degradēt mūsu tautas apziņu, izmantojot to, ka daudzi stulbi tautieši diemžēl viņus ciena un viņiem uzticas (spilgts šāda radījuma piemērs ir visiem zināmā VV-F jeb, kā okupanti viņu sauc, Veročka). Vēlāk šis uzdevums – noskaidrot lielākos un nelietīgākos pašmāju tautas nodevējus – kļuva par pamatu jauna konkursa izsludināšanai, kurā es šoreiz neapstrīdami ieguvu pirmo vietu. Negribas atkal lielīties, bet vismaz man pašam liekas, ka Sorosa bandas apkarošanā esmu veicis vismaz 10 reizes vairāk kā mans vārdabrālis Lembergs (kura iespējas, protams, nav salīdzināmas ar manējām), jo viņa nepatika pret sorosītiem ir bijusi visai epizodiska un, kas pats galvenais, saistīta ar viņa ekonomiskajām, nevis nacionāla rakstura interesēm. Nacionālajos jautājumos sorosītu un lembergistu intereses praktiski sakrīt, un, protams, ka abi šie grupējumi kategoriski iebilst pret Latvijas dekolonizāciju !!! Pēc tam, kad biju saņēmis A.Gardas piešķirto naudas balvu, nereti saņēmu zīmīgus izsmējīgus mājienus: “Nu tu tagad būsi zem Gardas tupeles, darīsi visu, ko viņš tev pavēlēs!”. Uz to es tikpat izsmējīgi atbildēju: “Bet varbūt sanāks otrādi?”. Es ļoti cienīju un arī tagad cienu A.Gardu par visu, ko viņš paveicis Latviskas Latvijas labā, bet tajā pašā laikā neuzskatīju, ka kādam no mums abiem ir jākļūst par otra padoto, es uztvēru mūsu abu attiecības kā nepārprotami draudzīgas, bet arī abpusēji vienlīdzīgas un stingri koleģiālas. Bija un arī tagad ir jautājumi, kur mūsu abu uzskati īsti nesakrīt, tomēr tas netraucē mums jau 25 gadus vienoties kopīgā cīņā par Latvijas atbrīvošanu no okupantiem (un arī cita veida negācijām, kas mūsu valstī valda). Un, cik nu tas ir bijis manos spēkos, esmu centies maksimāli radikalizēt gan pašu A.Gardu, gan viņa 2002.gadā uzsākt izdoto LNF laikrakstu “DDD” – pretēji visādiem draugiem un labvēļiem, kuri it kā bija A.Gardas pusē, bet visādi viņu kušināja – sak, tik asi nerakstiet, tik radikāli nerunājiet, ejiet uz kompromisiem, tā jūs nekad pie varas netiksiet, bet jums būtu jācenšas iekļūt Saeimā… utt. Viens otrs man atklāti ir teicis – nu vai tad Garda tomēr nevarētu kaut kā vienoties ar kādu no t.s. reitingotajām partijām, respektīvi, tām, kurām socioloģiskās aptaujas šobrīd sola vislielāko tautas atbalstu, iespraukties tās sarakstā kaut vai beigās, vēlāk tautieši viņam saliktu “+” zīmes un iedabūtu viņu Saeimā, kā tas ne tik sen notika, piemēram, ar Artusu Kaimiņu vai Aleksandru Kiršteinu, kurš no pēdējās vietas sarakstā vēlāk uzleca tā priekšgalā? Protams, nacionālo retoriku tādā gadījumā viņam nāktos ievērojami piebremzēt. Šiem gudriniekiem es parasti atbildu šādi: “Lūk, ja A.Garda tā izdarītu (es ļoti ceru, ka viņš nekad to nedarīs, bet nu tomēr, iedomāties var visu, jo kāds gudrais ir teicis: “Tikai par to, ka nebūsim mūžīgi uz šīs zemes, mēs varam būt 100% droši, visas pārējās iespējas vismaz teorētiski ir pieļaujams apšaubīt”), tad gan es ar viņu pārtrauktu visus sakarus, un mūsu draudzība būtu galā. Jo šāda rīcība būtu ļoti smaga nodevība gan pret viņa paša sludinātajām idejām, gan cilvēkiem, kas viņam sekoja un uzticējās. Starp citu, nesen ko tādu piedzīvoju no manis jau pieminētā L.Inkina, ar kuru arī draudzējos 20 gadu garumā, šīm cilvēkam, kā viņš pats atzina, bija tiešām smags raksturs, bet es pie viņa īpatnībām biju pieradis, jo saprotu – visi neesam vienādi un visi mēs nekad nebūsim ideāli! Var piedot skarbāku vārdu, nepamatotu kritiku vai nepietiekamu iesaistīšanos kādu citu cilvēku personīgo problēmu risināšanā, bet krasu politisko uzskatu maiņu un ideālu nodevību nevar piedot nekad un nemūžam. Kā bija teikts vienā savulaik populārā krievu dziesmā: «Мы друзей за ошибки прощали, но измен не простим никогда!». (Šo dziesmu, starp citu, ir latviskojis un ieskaņojis 1970.gadu beigās čekistu noslepkavotais dziedātājs Andrejs Lihtenbergs). Lūk, L.Inkins, kļūstot par Saeimas deputāta Edvīna Šnores palīgu un iesaistoties “NA” frakcijas darbā, vienlaikus krietni mīkstināja savu publisko retoriku un atteicās no daudzām nostādnēm, ko pats agrāk bija sludinājis. Acīmredzot arī bija cerējis kaut uz pēdējo vietu “NA” partijas sarakstā, bet tādu “godu” viņam neviens i netaisījās piedāvāt. Es gan, negaidot, ar ko šī viņa afēra beigsies, paziņoju par attiecību izbeigšanu ar šo cilvēku un palūdzu mani arī izslēgt no viņa faktiski vadītās biedrības “Latvietis”, kas, kā man šķiet, arī pati jau ir beigusi pastāvēt kā tāda. Kāpēc par to visu tagad stāstu? Tieši tāpēc, ka ticu un ceru – no A.Gardas puses nekad neko tamlīdzīgu man piedzīvot nenāksies! Lai gan tai pašā laikā es neesmu iestājies viņa vadītajā organizācijā LNF, jo uzskatu, ka mums ērtāk ir darboties katram atsevišķi, neesot vienam otra pakļautībā un nesaskaņojot savas publiskās aktivitātes vienam ar otru. Vai A.Gardam ir kādi trūkumi? Protams, kuram tad no mums to nav? Manā uztverē viens no būtiskākajiem trūkumiem šim cilvēkam ir viņa pārāk lielā labsirdība un uzticēšanās apkārt esošajiem cilvēkiem, arī tiem, kas viņu kritizē, kas bija viņa draugi un domubiedri, bet vēlāk no viņa ciniski novērsās. Ja mums ir bijuši kādi strīdi un domstarpības, tad parasti par to, ka es, Gardas kunga prāt, pārāk asi kritizēju kādu, kurš neesot tik bargu nosodījumu pelnījis. Šāda veida manas publikācijas avīzē “DDD” parasti vai nu neparādās, vai arī tiek krietni mīkstinātas. Es pieņemu šo viņa nostāju un par to uz viņu nedusmojos. Pieļauju, ka ar laiku viņš pats nolems savas domas mainīt un pievienoties manam viedoklim. Savulaik man viņš bija teicis: “Kad es dzirdu, ka A.Gedroics kādu kritizē, es ļoti ceru, ka vismaz šoreiz viņš būs kļūdījies, ka nav tā, kā viņš runā, bet diemžēl ar laiku izrādās, ka A.Gedroicam atkal ir izrādījusies taisnība, un viss sliktais, ko viņš prognozēja, nereti pat ar uzviju ir piepildījies”. Domāju, ka drīz Gardas kungs to teiks arī par pašreizējo Ukrainas prezīti Zeļenski, ko es personīgi uzskatu par nelieti un nodevēju, bet Gardas kungs vismaz pagaidām šim manam viedoklim nepiekrīt. Lai arī laiks rit nepielūdzami, un neviens mēs jaunāks nepaliekam, ceru, ka vēl daudzus gadus mēs ar Gardas kungu darbosimies kopā, kā arī to, ka dzīvesbiedre Līga Muzikante-Garda patiešām būs vienīgā īstā viņa atbalstītāja un uzticīga viņam un viņa paustajām idejām līdz kapa malai šā vārda vistiešākajā nozīmē! Darba mums diemžēl ir un būs, okupantu valodā runājot: dohuhu i boļše! Tomēr, lai mēs varētu panākt arī kaut ko vairāk par skaistu un pareizu runāšanu, mums, dabiski, ir nepieciešams arī tautas vairākuma atbalsts, kurš līdz šim ir bijis, maigi izsakoties, stipri vien nepietiekams. Vai nākotnē kas mainīsies? Lūk, tas gan tikai Dievam vien ir zināms… BŪSIM STIPRI, BŪSIM DROSMĪGI, NEBAIDĪSIMIES STĀVĒT PAR SAVĀM IDEJĀM UN KRIST !!! NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!! 25.06.2026. Aivars Gedroics (Comment on this)