hel'

biju apņēmības pilna uzsākt jauno 5 dienu mācību nedēļu, bet kas man deva? izmaiņas šīsnedēļas lekciju sarakstā un jau trešdienas vakarā esmu brīva.
man jau patīk :))

var šķist juceklīgi un nesaprotami, bet man tas vienkārši jāizliek rakstiski. Lai saprastu. Lai apjuktu. Lai noskaidrotu. Lai atjēgtos.

domas, kas līdz ar saulrietu uzpeld pēdējās naktīs. tās tiek ietērptas dažādos vārdos, bet būtība jau tādēļ nemainās. papīra un zīmuļa nav pierokas, bet datoru slēgt iekšā slinkums. H2O sāk burbuļot pār' katliņa malām 100°C, bet es šonakt.

pamosties nakts tumsā no tā, ka telpā ir neizturami karsts, trūkst gaisa, grūti elpot. saprast, ka esi viena un vienīgais, kam var pieglausties ir spilvens. bet viņš nespēj samīļot. kļūst sevis žēl un spilvendrāna mirkļu, sekunžu, minūšu laikā kļūst sāla un slapja. bet es taču atmetu 9 gadu vecumā. toreiz zvērēju, ka nekad, NEKAD vairs tā neraudāšu. bet... ir solījumi, kurus nespēju, vai neprotu turēt.

tikko bija vēl kāda doma. nu tā ir prom. nenotvēru.

laikam esmu piedzimusi nepareizajā gadsimtā. vai gadā. tie laiki, kad tika rakstītas vēstules, bij' skaisti. mūsdienu "...Esmu izgājis laukā un dzirdu vien naksnīgās skaņas. ... Esmu sapņotājs un..." iespējams manis pārprasts, bet palīdz saglabāt ticību un cerību, ka ir, IR uz šis zemeslodes Kāds, kas mani atradīs tajā acumirklī, kad atradīšu viņu. patiesi mīlēt var tikai vienreiz, bet cik reizes iespējams iemīlēties?
stāsts par meiteni Multiklubā. ārēji tiek viegli un rotaļīgi. bet iekšā. nē!

IR apņemšanās. šoreiz pa īstam. (nepārprotiet!) ir laiks sevi pilnveidot, šajā kontekstā vairāk gan iederēsies uzlabot. zinu, ka patiesībā jau tam nav nozīmes, bet būs par veselu 1 aizbildinājumu mazāk.

jābeidz prātā skandināt, ka tā nav mana vaina. kategoriski to noliedzu kopš mirkļa, kad sapratu, ka neesmu visam par cēloni. bet skarbā patiesība ir tādā, ka esmu viens no iemesliem, esmu līdzvainīga, līdzatbildīga, jo visus šos gadus esmu dzīvojusi blakus, redzējusi aizvien pieaugošos postu un darījusi NEKO. šobrīd, tieši šobrīd ir jāizlemj - uzņemties atbildību ar visām no tā izrietošajām sekām (kam vajadzīgas MILZU spēks) vai turpināt neko, t.i., bēgt. atkal jau nezinu.

bēgšana pēdējā laikā kļūst par manu taktiku. t.i. pēdējos 4 - 5 mēnešus. kopš ViA laikam jau. Vinetai profilā bija "We are the people our parents warned us about". redzu kā kļūst par cilvēku, kādus necietu un arī šobrīd nevērtēju augstu.

palīgā sauciens. drīzāk jau histērisks kliedziens. iekšā. tur, kur neviens neredz un nedzird. būs vieglāk, ja man ļaus nogrimt. tikai neprasiet, kam vieglāk.

es tomēr gribu zināt, kāpēc raudāt.

nekādu izejošos zvanu, SMS vai vēstuļu i-netā. no manis pirmās ne. nevienam un nevienai. vismaz tuvākajā laikā.

kam patiesi vajadzēs - atradīs.

jūtos pārāk tukša, lai spētu dot. bet saskarsme prasa atdot daļiņu sevis.

ir jāatsāk mācīties. gan mācības, gan dzīve. jānoslogo un jānodarbina prāts un domas. lai nav laika sapņot un cerēt. Miša jau teica, ka "cerība ir garš striķis, kurā neviens vien gudrs cilvēks ir..."

un jā. sapratu savu lielāko sapni un mērķi. laimīgs meitēns ar tumšiem viļņainiem matiem. jā!