hel'

vakar bij' tāda štelle kā 12-to izlaidums iekš RV1Ģ. biju, piedalījos, saņēmu visādas lapiņas (visnotaļ labas), grāmatiņas, puķes, bučas, laimes vēlējumus. nu jā - tas taču bij man (un vēl 208 beidzējiem ) par godu. k-kā jocīgi, nav vēl man pielecis, ka skolas gadi aiz muguras un esmu iesviesta lielajā dzīvē.
lielais ārčijs 2006 ļoti iepriecināja - čaklākā zeltene. laikam jau esmu meitietis uz goda, ko? (kurš tad sevi palielīs, ja ne pats?)
dejas, plīsiens, nogāziens - aptuveni trīs nedēļu laikā pēc 70 Ls ieguldījuma dabūšu atpakaļ. arī labi. tik tas muļķa orgāns tuvumā atkal sāk pukstēt straujāk, bet arī tas jau vairs nedraud. attālums šobrīd ir mans labākais draugs. bet atmiņas un noķertais mirklis ir nemirstīgs.
lēdijas uz saullēkta fona bija skaistas.

ar atkāpi - dokumenti iesniegti. skatījās tie meitieši uz mani tā jocīgi, pabrīnījās par to, ka atestāta vidējā ir augstāka par to atsevišķo priekšmetu vidējo. esot apsveicami un tā iepriekš nevienam nav gadījies. tā nu, kad devos prom, atvadījāmies un teicāmies tikties augstskolā - mums visām bija skaidrs, ka mani nevar nepaņemt.

negulētas jau 34,5 stundas. sāku kļūt īgna gaidāmā apciemojuma dēļ, bet pēc 4 stundām viss būs cauri un tad jau būs labāk...

šobrīd gan gribas tik pacelties spārnos un ne par ko nedomājot lidot, lidot, lidot...