hel'

beidzot esmu iepazinusi viņu - savu smaidu. jau vairākas dienas tas uzrodas no rīta un neatkāpjas visas dienas garumā. daži cilvēki prasa, kāpēc esmu tik laimīga, bet es nemāku atbildēt - vienkārši esmu un viss. un vai smaidam vispār ir vajadzīgs iemesls?
bet nu labi ir viens cilvēks, kurš man ir iemācījis priecāties un smaidīt par sīkumiem un nekreņķēties par niekiem. vismilzonīgākais un sirsnīgākais paldies par to. man tas tiešām bija vajadzīgs.