hel'

visi runā par pavasari, visām no tā izrietošajām sajūtām, utt, bet es visu laiku jutos pazudusi un nevarēju saprast, kādēļ?
bet šodien, sēžot angļu valodas stundā, pār mani nāca atklāsme. tas bija tikai viens skatiens augšā un tur... tur bija logs, aiztaisīts logs un aiz tā zilas debesis. koši zilas pavasara debesi, tikai pusizkusis sniega režģis traucēja tās saskatīt visā to krāšņumā. laiks uz mirkli apstājās, tā bija sasalusi sekundes simdaļa, ko pamanīju tikai es. tas bija tas pats režģis, kas mājo manī un jauc prātu - sirds jūtas kā pavasarī, bet prāts uztver to ziemas baltumu, kas ir visapkārt. tas sajūt maigi un liegi krītošās sniegpārslas, kas apņem mani, ejot pa ielu. un tādēļ tie divi, dzīvojot dažādos gadalaikos, liek man justies nesaprotami un pamudina cīnīties pašai ar sevi. bet man pietiek, es jūs atkodu un vairs neļaušu sevi plosīt. tiek ieslēgts kāds trešais slēdzītis, kas visu saliks pa plauktiņiem, un es drīz vien būšu atkal ierindā.