hel'

Pēdējā laikā mani mīļie staigā apkārt nomākti, pārguruši, miegaini..., bet manu seju rotā smaids.Vienkārši tāpat! Vai arī ne tik vienkārši? Lai nu kā, iemeslu es nezinu, bet gribas smaidīt. Arī tad, kad šodien pēc angļu valodas (21.00) uzskrēju virsū mūžam nīgrajai apkopējai. Viņa negribēja laist mani garderobē, nolamāja par to, ka esmu skolā un izteica vēl dažas nicinošas piezīmes, bet es neņēmu viņu galvā un, ejot prom, vēl novēlēju PATĪKAMU VAKARU. Tā nu viņa tur palika ar izbrīnā ieplestām acīm, bet es pa gurkstošu sniegu soļoju mājās...un smaidīju =)