galvenais ir neiespringt

Tā tas notiek. pēkšņi attopos, ka šodien ir mana bakalaura darba aizstāvēšana un es sēžu savas 9. klases izlaiduma uzvalkā istabā, lai gan ārā ir ellīgi lielisks saulains laiks, un ar sevi sarunājos.

Būtdams šajā uzvalkā pēkšņi atcerējos visus tos svinigos brīžus, kuros jau šķita, ka mācības un skola jau ir galā un lielā dzīve ir tur priekšā, tur pavisam tuvā nākotnē, lai gan tā patiesi tas nekad nenotika. Tagad tas tiešām notiks un es tiešām nespēju tam noticēt. Skola taču bija tik smieklīga padarīšana.

Jau kārtējo reizi pārliecinos, ka laiks neeksistē, bet tas ir labi, ka dzīve man to atgādina. Skatos kā visi kursabiedri jau plāno iegūt darbus, naudu un visus materiālos labumus, bet es mazliet pats baidos no savas plānprātīgās izvēles - es mīšos pāri eiropai un dzīvošu garāžā - ha, ha. Ko tad labāku varētu darīt ar augstako izglītību. Traks es palikšu noteikti, par to nav ko iespringt, jo savadāk es taču nebūtu nekas.

Nu kapēc man vajag to jobeno izglītību, pielietojumu tam papīram nekad neatradīšu. Aizmigt arī pat nevaru, jo esmu pārāk savu bioloģisko pulksteni sapisis ar darbu. Man pat īdet tagad is slinkums no šī procesa. Jā, jau kuro reizi sevi mierinu - šīs, cerams, ir pēdejās studiju dienas tavā mūžā, bet nē, man vajadzeja tēvam šodien paprasīt, lai viņš man auto kursus atmaksā, un tas, acīm redzot paildzina manu sabiedriskās sistēmas intelektuālās attīstības dzīvi. bļe². Tas vienkārši nebeidzas un velkas garumā, tad kad šie divi eksāmeni bus galā, būs vēl pēdejais murgs priekšā - aizstāvēšana + vēl jobens plakāts jāuztaisa, un tas vēl dienām visu ievilcinās.

Esmu novērojis tādu parādību. Jau otro gadu pēc studijām dodos mājās, un kopš nelietoju apreibinošas vielas, ir pazudusi tā iglošanās pār komrādiem, jo vienkārši vairs nav jūtama nekāda saikne ar tiem cilvekiem, jo senāk, godīgi sakot, šī saikne bija šis kopīgais alkoholisms, bet tagad, pateicoties 21. gadsimta tehnoloģijai, varu pilnīgi visu pārejo saistību ar šiem cilvekime paveikt digitālā formā.

Atceros ka pirmajā studiju gada nevarēju vien sagaidīt vasaru un tikšanos ar visiem komrādiem, tad februāri iegadajos aviobiļetes un noplostoju vienu nedēļu tēvzemē. Tas bija šausmīgi.

Tāda pati bija arī 10. gada vasara, kad viss, kas tika darīts, bija viena vērienīga plostošana visdažādākajās vietās ar visdažādakajiem cilvekiem.

Tā jau ir, ka alkohols atraisa sociālos centrus smadzenēs, taču varu pieņemt, ka man tādu centru vairs nav.

Man patīk agresīvi diskutēt par tematiem, par kuriem es pats jau esmu aizmirsis, tad man pēkšņi atmiņā ataust sava paša nostāja pret kādu noteiktu lietu, svēru, aizspriedumainību un ko tik vēl ne.

Starp citu jā, ir jau apritejis vismaz gads kopš manas pirmās apņemšanās būt pilnīgi skaidram. Ir bijuši celmi un puduri pa ceļam, lielākoties kofeīns, bet tas tulīt pat, pēc pāris dienām tiks atkal nogalēts - nolēdētā sesija. Izdzēru arī pāris alus vasarā, uzpīpēju ar [fuj!], bet tas viss tiešām ir pie malas likts.

Mana atmiņa laikam ir pārak īsa, un bieži neatceros tos iemeslus, kādēļ tādu ceļu izvelējos, bet šis īsais prāts vismaz dod man lielisku iztēli.

Viss, kas ir noticis, notiks vēlreiz, divkārt. /citats no filmas, kuru neatceros/

Tikko no kursabiedra saņēmu vienu spuguļaparatu par velti. Praktica MTL3 at SMC Takumar 55mm f1.8. Pirmais, kas iepriecināja bija taska, ka šis ir pilnīgi mehānisks aparāts, ja neskaita TTL eksponometru, bet tad es ieveroju, ka manā objektivā ir drusku pelējums, bet tikai uz priekšējā elementa. Tad es tiku pie gūgles un lielie prieki, Pentax forums atzīst šo takumāru par labu esam, bet, protams, kā jau pieminēju, ir arī sliktās puses. Te arī slikta īpašība daiļā geigera skaitītāja video. 

Mans kaimiņš ir vērdiem neaprakstams. Šoreiz viņs mani uzrunāja tā: "Tu esi atņēmis 10 gadus no manas dzīves, vari veltīt vismaz 5 minutes sarunai?" Tas mani gana daudz jau ieintriģēja un sarunā gāja vaļā. Sāku jau apcerēt kā es, 11 gadu vecumā, būtdams Latvijā, biju spējīgs 24 gadus vecam pakistānim atņemt viņa dzīvi, par ko arī uzdevu viņam pāris jautājumus. Uz kuriem viņš, protams, atbildēja ar to, ka esmu viņam galvā ieplantējis čipu. Brīnišķīgā lieta tāda, ka viņš apgalvo, ka pirms gada, kad jau dzīvoju šajā namā, viņš esot ar nazi iedūris sev galvā šo čipu cenšoties izņemt, tad pēkšņi es arī atcerējos vienu dienu, kad viņš, pie mūsu durvīm pieklauvējot, atvainojās par sagādāto bļaustīšanos iepriekšējā dienā. Tad viņam bija apsaiteta galva.

Tad viņš apgalvo, ka esmu viņa mājā ievietojis noklausīšanās ierīces un tagad visi viņa ģimeni vēro. Es prasiju kā? kurā vietā? Viņš neatbildēja.

Es viņam vaicāju kādas substances viņš pīpē, viņš atbildēja:"Kapēc es izsaucu policiju vienu dienu?"

Tādā garā šī ļoti intriģējošā diskusija arī turpinājās kādas 5 minutes, kamēr viņa sirmā mēte un viens brālis viņu ievilka iekšā. Viņa brālis tad man izteica:"Ignorē viņu, viņš nav racionāls un pārāk daudz lieto ekstazī."

Tagad aprunājoties ar mājas biedru, viņš teica, ka esot viņam atņēmis jau 20 gadus no dzīves.
Iedomajaties tik, 2 gadus vecs lietuviešu bērns Lietuvā implantē prāta kontroles čipus 14 gadīgam Pakistānim kaut kur Āzijā. Holivudai par šo filma butu jāuztaisa.

Tagad brīnišķīgs garstāvoklis.

Man ir dažas īpašas aktivitātes, viena no tām ir pērlieku liela uzmanības pieveršana miskastēm. Šovakar, dodoties uz bibliotēku ievēroju šo šausminošo skatu:

Brīžiem škiet, ka esmu jau pazaudējis savu mentalitāti. Studijas, šķiet, mani ir nolikušas uz lāpstiņām, vakar es pat izvelējos klusēt jautajuma uzdošanas vietā. Tagad man būs jāizveido kāda 12 soļu mentalitātes atgūšanas programma. Varētu sākt ar nepārtrauktu skaļu domāšanu/runāšanu ar sevi vai visu lietu uzskaitīšanu. Bļe! Esmu vientuļš. Tikko to sapratu.