Vējasuns ilgi sēdēja ceļmalā, karsti elpas garaiņi jaucās ar cigarešu dumiem un izgaisa aukstumā. Tāpat kā vārdi un jūtas. Tāpat kā tas, kas bija pirms tam. Sasmaidīties un melot, ka tas nozīmēja tik daudz ko vairāk. Viņa ir kā uz ielas uzkrāsota balta svītra, kuru Vējasuns nespēj pārkāpt. Vējasuns ir pavisam atklāts un nebaidās izrādīt to, ka ienīst. Ko nu tur daudz. Ar kaķiem nav pa ceļam. Kādu dienu arī Vējasuns iemācīsies uzrāpties visaugstākajā zarā.
|