Vējasuns · ir · traks

Ielas pilnas ar lietu un dūmakainu aizmirstību.
Vējasuns klaiņo apkārt mazliet samircis, bet vismaz ar gumijas zābīšiem (rozā).
Ielec vienā peļķē, nākamajā, vēl un vēl. Ūdens šķīst uz visām pusēm. Vējasunim un apkārtējiem tāda kā piespiedu kristīšana. Apkārtējie ir neapmierināti un burkšķ, bet Vējasunim pie astes. Mute līdz ausīm vaļā, ausis vējā plīvo, lai gan nevar saprast, vai smejas, vai ne. Ar suņiem un delfīniem nekad neko nevar zināt. Peļķes notrīs un saraujas.
Debesīm ne naktī, ne šobrīd nav bremžu. Tas labi. Lai katram tā - bez aiztures.

Mēle ir Vējasuņa dvēseles pagarinājums. Tieši tikpat nekaunīgi mīksta. Dažreiz Vējš un Suns ir divi dažādi radījumi un tad pat nav skaidrs, kurš skrien pakaļ kuram. Galvenais, ka abiem dvēsele pa muti ārā un čamda gaisu.