urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo kverkagambo kverkagambo ozolkaajis@gmail.com kverkagambo 2018-05-13T11:11:23Z 2018-05-13T11:11:23Z urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:38778 2018-05-13T14:09:00 2018-05-13T14:09:00 2018-05-13T11:11:23Z 2018-05-13T11:11:23Z <a href="http://uniformologija.lv/raksts/vai-latviesu-bataljons-bija-landesvera-sastava">http://uniformologija.lv/raksts/vai-latv<wbr />iesu-bataljons-bija-landesvera-sastava</a> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:38416 2018-01-20T12:29:00 2018-01-20T12:29:00 2018-01-20T10:34:24Z 2018-01-20T10:34:24Z Arvien vairāk un vairāk zaudēju cieņu pret vēsturniekiem.<br /><br />Piemēram, viens, diezgan slavens, vēsturnieks iesāk meldiņu kā daudzi citi - jūs visi domājat, ka zināt vēsturi... bet tagad klausieties mani, jo Patiesība runā tikai no manas mutes! Un tad turpina: izrādās, Kalpaku saukt par Latvijas armijas komandieri esot nepareizi, jo viņš esot komandējis tikai bataljonu.<br /><br />Nekāda jaunā ideja tā nav, internetā tādas lietas varēja izlasīt jau sen. Bet tātad, vēsturnieks esi vai ne, taču tieši tāpat pakļauts ārējai ietekmei, un agri vai vēlu sāksi pļurkstēt kā parasts interneta pusidiots.<br /><br />It kā jau vēsturnieki strādā ar tekstiem un tātad zina vārdu nozīmi, bet re, kā: bataljons ir maziņš, bet armija - liela, tātad Kalpaks neesot armijas komandieris. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:38192 2017-11-18T17:06:00 2017-11-18T17:06:00 2017-11-18T15:09:03Z 2017-11-18T15:09:03Z <img src="https://i.imgur.com/rWkCdzi.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:37960 2017-09-17T01:47:00 2017-09-17T01:47:00 2017-09-16T22:51:30Z 2017-09-16T22:51:30Z <img src="https://i.imgur.com/k28vJCA.jpg"><br /><br />Nesen izlasīju populāru grāmatu "Bailes", kuras autors ir kāds Indriķis Latvietis.<br />Tā ir tāda tipa grāmata, kurā piedalās īstas pazīstamas personas, tikai ar mazliet izmainītiem uzvārdiem - piemēram, Lembergs ir Embergs, Grūtups ir Rūtups, Kalnmeiers ir Melnmeiers... Vispār parasti jaunie vārdi tiek veidoti primitīvi - vienkārši noņemot pirmo burtu (par "Melnmeieru" nekā atjautīgāka tur neatrast). Savukārt par autoru ir aizdomas, ka viņa īstais vārds ir Fato Fapsa.<br />Uzreiz teikšu, ka pusi no visiem personāžiem es neatpazinu - laikam pārāk maz sekoju politikai.<br /><br />Grāmata sākas ar Rūtupa slepkavību. Profesionāls slepkava ar iesauku Ziema simulē tā pašnāvību. Tad savāc kaut ko no Rūtupa seifa un dodas prom. Tomēr vairākus gadus vēlāk pēkšņi parādās informācija par slepkavību un ziņas, ka ne viss ir izņemts no seifa.<br />Galvenie varoņi, no kuru viedokļa tiek stāstītas dažādas nodaļas, ir mērs Embergs, slepkava Ziema, prokurors Dundurs, izmeklētājs Voronovskis un žurnāliste Alksne.<br /><br />Fato smērē visus - kā labos, tā sliktos, tā arī nejaušus garāmgājējus - ar melniem dubļiem. Visi ir ciniski, korumpēti, zaglīgi, gļēvulīgi, atriebīgi, zemiski, visi izmanto amata stāvokli savās interesēs, visi grauž citiem rīkles par karjeras pozīcijām.<br />Godīgi sakot, tas liek izjust milzīgu pretīgumu ne tik pret personāžiem, bet pret pašu grāmatas autoru.<br /><br />Atklāšu, kādu lielo noslēpumu Rūtups ir glabājis: pirmkārt, nozadzis un noslēpis čekas maisus, bet otrkārt - datus par to, ka Embergs esot bijis VDK savervēts par homoseksuāliem kontaktiem. Un tas viss? Viss lielais atklājums?<br />Tas tiešām neizklausās kā nekas īpašs, salīdzinot ar pārējo grāmatas toni. Visi personāži ir tik netīri nomelnoti, ka tāds atklājums grāmatas beigās nenozīmē neko.<br /><br />Vēl viena lieta, kas diezgan daudz traucēja lasīt, ir stāstījuma vektors. Stāstam ir jāattīstās uz priekšu, taču "Bailēs" vektors pārāk bieži ir vērsts atpakaļ. Katra nodaļa sākas ar to, ka tās galvenais varonis sāk atcerēties kaut ko no savas pagātnes, vai tiesas procesiem, kuros piedalījies, vai arī sāk lasīt kādus agrāk rakstītus dokumentus un apdomāt tos, un tas viss aizņem vismaz pusi nodaļas. Tā vietā lai stāsts ietu uz priekšu, katra nodaļa ielec pagātnē, un tikai pirms savām beigām atgriežas tagadnē.<br />Šajā ziņā Ziema ir vispatīkamākais varonis, jo viņš ir pilnīgi izdomāts. Viņam nav pagātnes, kuru apdomāt daudzas lappuses pēc kārtas, par viņu arī nevar īsti sarakstīt kompromātu, tāpēc viņš ir vienīgais personāžs, kurš savās nodaļās pa īstam virza sižetu uz priekšu.<br /><br />Man jau ļoti patīk lasīt visādas sazvērestības teorijas un tāda tipa lietas, bet šī grāmata atstāja nomācošu iespaidu. Varbūt katrs nomelnojošs Fapsas teikums ir patiess, tomēr ir taču jābūt kaut kādam talantam, lai to visu aprakstītu normālā stāstījumā, pa ceļam neatbaidot lasītāju. Man bija žēl, ka es "Baiļu" vietā nenopirku kādu Daces Judinas grāmatu. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:37784 2017-07-27T15:57:00 2017-07-27T15:57:00 2017-07-27T12:59:14Z 2017-07-27T12:59:14Z Diezgan liels daudzums dzelteno namu ir Pārlielupē, Garozas ielas apkaimē.<br />Es varu iedomāties, kā šeit notika apbūve: Garozas ielas sākumā trīsdesmitajos gados ļaudis sāka būvēt savas savrupmājas:<br /><img src="http://i.imgur.com/c45xRIk.jpg"><br /><img src="http://i.imgur.com/yJKQ8fl.jpg"><br /><br />Bet tālāk apbūve jau notika centralizēti pēc kara - te divas trīsstāvīgas dzeltenās mājas vienā ceļa pusē.<br /><img src="http://i.imgur.com/f5Gwi6Q.jpg"><br /><br />Te - trīs divstāvīgas otrā Garozas ielas pusē.<br /><img src="http://i.imgur.com/qJ0WRXI.jpg"><br /><br />Tās pašas mājas skatoties pretējā virzienā.<br /><img src="http://i.imgur.com/CwzFtlS.jpg"><br /><br />Nogriežamies uz Peldu ielu - veselas piecas pilnīgi vienādas dzeltenas divstāvenes. Visām ieeja ir no pagalma, izņemot pēdējo piekto, pavisam zaļumos iegrimušo - tai ieeja ir no ielas puses.<br /><img src="http://i.imgur.com/Mzhu5dw.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:37604 2017-06-25T17:34:00 2017-06-25T17:34:00 2017-06-25T14:35:16Z 2017-06-25T14:35:16Z Nesen bija tāda kā maza sensācija, ka Jaunā konservatīvā partija ir guvusi panākumus un it kā pat atņēmusi balsis NA.<br />Man šī partija patīk tikai tāpēc vien, ka viņu statūtos ir rakstīts "eiras".<br /><br />Tomēr tas lika padomāt par lūk, ko:<br /><br />Nacionālisms nav konservatīvs. Nacionālisms ir revolucionārs, Latvijā tas cenšas padarīt pasauli latviskāku. <br />Konservatīvisms, savukārt, ir reakcionārs un regresīvs. Tas cenšas iekonservēt tagadējo stāvokli, vai arī atgriezties pie divtūkstošajiem, vai 90. gadiem vai pat senākiem laikiem.<br />Tie ir pretpoli. Vārdu salikums "nacionāli-konservatīvā partija" in nonsenss.<br /><br />Konservatīvismu Latvijā gan pārāk bieži uztver atšķirīgi no pasaules. Daudziem konservatīvisms Latvijā nozīmē latvisko vērtību aizsardzību un nacionālismu.<br />Tomēr NA biedri ir noticējuši, ka pa īstam ir konservatīvie. Tā kā latvieši ir pārspīlētāju tauta, tas izpaužas katras, pat vismuļķīgākās idejas dievināšanā, ja vien tai ir klāt "konservatīvisma" birka (globālā sasilšana, Donalds Tramps, tikumiskās vērtības).<br /><br />Tātad jocīga lieta - balsotāji novēršas no NA konservatīvisma, lai pievērstos JPK nacionālismam.<br /><br />P.S.<br /><br />Vēl viens pildrežģa šķūnītis, ko <a href="http://klab.lv/users/kverkagambo/37282.html">pievienoju arī ierakstam par pildrežģa šķūnīšiem</a>. Atrasts joprojām tajā pašā apvidū kā citi. Kur vēl ir?<br /><img src="http://i.imgur.com/Rp4HrnD.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:37282 2017-04-09T13:30:00 2017-04-09T13:30:00 2017-06-25T14:31:13Z 2017-06-25T14:31:13Z Kas var būt skaistāks par pildrežģa šķūnīti? Varbūt tikai saulriets tropiskā jūrā.<br /><br />Šķūnīši netiek uzskatīti par vēstures liecībām, sargāti un saudzēti. Tos ir arī grūti atrast, palīdz tikai pavasaris un lapu trūkums.<br /><br />Skats uz mājas un šķūņu muguras sienām Dobeles šosejā 3. Tas skaitās, kaut arī no pārējām pusēm būves ir apliktas ar neglītiem plastmasas paneļiem.<br /><img src="http://i.imgur.com/3EF3keZ.jpg"><br /><br />Tālāk pussabrucis šķūnis Dobeles šosejā 23. To apskatīt no ielas ir grūti, jāņem talkā palielinājums.<br /><img src="http://i.imgur.com/WeSxE2g.jpg"><br /><br />Šis ir labi zināms šķūnis Dambja ielā 38, krustojumā ar Aspazijas ielu.<br /><img src="http://i.imgur.com/hTXOppg.jpg"><br /><br />Šķūnītits Dambja ielā 15 arī ir ļoti skaists.<br /><img src="http://i.imgur.com/vxyC5v9.jpg"><br /><br />Visi minētie pildrežģa šķūņi atrodas Jelgavas mērogos diezgan netālu cits no cita. Tātad - tādiem dārgumiem ir jabūt arī citur Jelgavā, taču to atrašana ir gandrīz neiespējama.<br /><br />Vēl viens šķūnis atklājās Dobeles šosejā.<br /><img src="http://i.imgur.com/Rp4HrnD.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:36994 2017-01-29T21:05:00 2017-01-29T21:05:00 2017-01-29T19:26:23Z 2017-01-29T19:26:23Z Divi dzelteni nami atrodas Rūpniecības ielas sākumā.<br /><img src="http://i.imgur.com/JsEtHb5.jpg"><br /><br />Netālu no tilta var redzēt vēl vienu namu rietumu pusē.<br /><img src="http://i.imgur.com/8r7ZKBe.jpg"><br /><br />Un otru - pretī austrumu pusē.<br /><img src="http://i.imgur.com/R7IjX5v.jpg"><br /><br />Pāri tiltam var sameklēt kādu dzeltenu privātmāju.<br /><img src="http://i.imgur.com/zr3bmvE.jpg"><br /><br />Ejot atpakaļ var redzēt siltu dzeltenumu dzelzceļam piederošajās mājās. Tālāk aiz kokiem ir stacija - jau modernajā citrondzeltenājā tonī.<br /><img src="http://i.imgur.com/DgTQdlx.jpg"><br /><br />Pārlēksim uz Lielo ielu - divas oranžīgas mājas.<br /><img src="http://i.imgur.com/v36OO8c.jpg"><br /><br />Otra ir krustojumā ar Mātera ielu.<br /><img src="http://i.imgur.com/vjdWYxN.jpg"><br /><br />Barona ielā ir tāda māja.<br /><img src="http://i.imgur.com/8Wdsqpc.jpg"><br /><br />Aiz tās - vēl viena, kura slēpjas aiz pārkrāsotas fasādes.<br /><img src="http://i.imgur.com/hDcyDwU.jpg"><br /><br />Privātmaja Ausekļa ielā.<br /><img src="http://i.imgur.com/cvYl1Zr.jpg"><br /><br />Vēl viens nams ar dzeltenām sienām. Tam ir paveicies - tā adrese ir Vecpilsētas ielā.<br /><img src="http://i.imgur.com/30vmBWD.jpg"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:36812 2016-10-08T15:41:00 2016-10-08T15:41:00 2016-10-08T12:49:55Z 2016-10-08T12:49:55Z Tuvojas ziema - laiks, kad debesis būs pelēkas, zeme būs pelēka, gaiss būs pelēks, viss būs pelēks.<br />Tas liek atcerēties, ka kādus piecdesmit gadus atpakaļ Jelgava izskatījās citādi - tajā bija daudz vairāk dzeltenās krāsas.<br />Dosimies nelielā pastaigā, mēģinot saskatīt, kas ir saglabājies no vecās godības.<br /><br />Sāksim ar namu Svētes un Kalpaka ielu krustojumā. Tendence uzreiz redzama - krāsa jau sen ir gandrīz nolīdusi nost.<br /><img src="http://i.imgur.com/7Y03Xfe.jpg"><br /><br />Tālāk - divi nami Svētes ielā.<br /><img src="http://i.imgur.com/4nqdKVk.jpg"><br /><br />Maķenīt tālāk no Svētes ielas nogriežamies uz Mātera ielu.<br /><img src="http://i.imgur.com/iOQ98K6.jpg"><br /><br />Te var redzēt citu tendenci - nami tiek pleķaini pārkrāsoti, pie tam it kā arī dzeltenā krāsā. Tomēr jaunais tonis nav silts un košs - mūsdienās priekšroka tiek dota krāsai, ko var saukt par kaļķainu citronu krāsu.<br /><img src="http://i.imgur.com/fC4b8jZ.jpg"><br /><br />Nogriežamies pa Raiņa ielu.<br /><img src="http://i.imgur.com/Yjgt9I8.jpg"><br /><br />Raiņa ielai 16 sētas pusē ir iespaidīgas arkas.<br /><img src="http://i.imgur.com/Y3IDnCj.jpg"><br /><br />Tālāk - stūris ar Katoļu ielu, pretī katedrālei. Šeit 2013. gadā uzbūvēja Hesburgera ēstuvi pēc Venta Grietēna projekta. Ēstuves namiņš ir skaists, tomēr pēc manām domām ne gluži iederas apkārtējā arhitektūrā.<br /><img src="http://i.imgur.com/raSW6rq.jpg"><br /><br />Tieši aiz ēstuves ir vēl viens dzeltens nams, kuram sētas pusē ir īpatnējs stūris.<br /><img src="http://i.imgur.com/kQZjR2X.jpg"><br /><br />Bet pāri katedrāles sētai - vēl viena dzeltena māja Katoļu ielā, šoreiz sarkanīga.<br /><img src="http://i.imgur.com/dLIW6Ih.jpg"><br /><br />Muzejam piederošās ēkas. Neizskatās tik skaisti kā pati Pētera akadēmija, kas nesen ir izremontēta.<br /><img src="http://i.imgur.com/1uZI4dt.jpg"><br /><br />Atgriežamies pa Mātera ielu - un te vēl viens dzeltenais nams, šoreiz zaļgans.<br /><img src="http://i.imgur.com/gR5M8rY.jpg"><br /><br />Vaļņu ielā 2 ir vēl viena necila māja, un kāds ir atmetis mēģinājumus to pārkrāsot baltu.<br /><img src="http://i.imgur.com/fPcTDWG.jpg"><br /><br />Iegriežamies Pētera ielā - vēl dzeltens nams.<br /><img src="http://i.imgur.com/tQpsE80.jpg"><br /><br />Vaļņu ielā vienai mājai lūp nost grumbuļainais apmetums, atklājot mājas apelsīnu dvēseli.<br /><img src="http://i.imgur.com/912UYKF.jpg"><br /><br />Vaļņu ielas galā ir vesela dzeltenu māju rinda. Otrpus ielai arī divas savrupmājas ir koši dzeltenas.<br /><img src="http://i.imgur.com/BLVK3Pk.jpg"><br /><br />Namam uz stūra ar Kalpaka ielu ir piezagusies kaļķaino citronu kaite.<br /><img src="http://i.imgur.com/xOnyU8G.jpg"><br /><br />Raiņa ielā pretī Sakņudārza ielai ir vecs un ārēji nolaists nams, taču arī dzeltens.<br /><img src="http://i.imgur.com/mhu5GX5.jpg"><br /><br />Kalpaka ielā ir slimnīcas ēka - laikam pārāk bāla lai skaitītos īsteni dzeltena.<br /><img src="http://i.imgur.com/43bV0GE.jpg"><br /><br />Apsekotie dzeltenie nami kartē.<br /><img src="http://i.imgur.com/2RQ70Dh.png"> urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:36186 2016-08-26T12:39:00 2016-08-26T12:39:00 2016-08-26T09:49:44Z 2016-08-26T09:49:44Z <img src="http://i.imgur.com/TpSzKAS.jpg"><br />Viņi ir pavisam galvas saspieduši?<br />Kur ir jāparakstās, lai šo sūdu aizmirstu uz visiem laikiem? urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:36032 2016-06-21T23:48:00 2016-06-21T23:48:00 2016-06-21T20:58:17Z 2016-06-21T20:58:17Z Es vēl pāris gadus atpakaļ par šīs grāmatas gatavošanos uzzināju no ilustratora Zubkova dienasgrāmatas.<br />Kā parasti, vēstures profesionāļi nekam nepievērš uzmanības, viss jādara parastiem entuziastiem kā Arnim Koham-Jumītim (kuram nez kāpēc uz vāka nav defises).<br />Rekur intervija: <a href="http://vesti.lv/news/latyshskoe-voinstvo-300-let-nazad">vesti.lv/news/latyshskoe-voinstvo-300-le<wbr />t-nazad</a> - kā parasti, latviešu presei pie pakaļas, tāpēc par Latvijas vēsturi rakstīs krievu prese.<br />Komentāri īpantēji, tos rakstījušie ir vislielākie latviešu tautas draugi un lojāli līdzpilsoņi, kas īstenībā arī ir - kā parasti. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:35725 2016-04-16T15:39:00 2016-04-16T15:39:00 2016-04-16T13:27:27Z 2016-04-16T13:27:27Z Parasti grāmatā interesei ir jāpieaug ar lasīšanu. Jo tuvāk beigām, jo saistošākai grāmatai jākļūst - kas tur tālāk būs, kā viss atrisināsies?<br />Man ar Parādu piedzinējiem bija otrādi - sākumā lasīju ar interesi, gaidīdams, kā viss turpināsies, bet beigās kļuva saprotams, ka nekas tur tālāk nenotiks.<br /><br />Galvenā grāmatas problēma sižeta trūkums. Tas, ka Ritvara ģimenei ir parāds par dzīvokli un kredīts aši jāatdod, nav sižets.<br />Aplaupīt banku, lai iegūtu naudu - tas būtu sižets.<br />Cīnīties pret sātanistu sazvērestību - tas būtu sižets.<br />Iekļūt starptautiskā spiegošanas intrigā - tas būtu sižets.<br />Sanīsties ar bandītiem un visu grāmatu cīnīties ar tiem - arī tas varētu būt sižets.<br /><br />Parādu piedzinēji sastāv no atsevišķām ainām, bet ne no sižeta. Galvenie ļaundari - bandīti - parādās 150. lappusē, un grāmatā ir 300 lappušu. Pēc tam viņi pazūd, un var lasīt citas ainas no parādu piedzinēja Ritvara dzīves.<br />Ainas ar bandītu uzvarēšanu autors ir ielicis beigās, un tāpēc laikam var šķist, ka grāmatas sižets ir parādu piedzinēju attiecības ar bandītiem. Īstenībā nobeigums ir tieši tas pats - atsevišķa aina ar atsauci uz pāris citām ainām kaut kur grāmatas vidū.<br /><br />Parādu piedzinēji nav pati sliktākā grāmata, kas uzrakstīta latviski, tomēr visumā nav ne ar ko citu īpaša. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:35201 2016-03-03T13:33:00 2016-03-03T13:33:00 2016-03-03T11:38:35Z 2016-03-03T11:38:35Z Hahahaha, es nevaru.<br /><br />IX Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā:<br />Neizdevies darījums (Vācijas centieni iegādāties Igaunijas zemūdenes 1939. - 1940. gadā), Magnuss Ilmjervs.<br /><br />XVI Latvijas Kara muzeja gadagrāmatā:<br />Estonia's Failed Deal of Submarines in Late 1930s, Magnus Ilmjärv.<br /><br />Nopietni, igauņi par mums ņirgājas. Varam gaidīt, ka pēc dažiem gadiem XX gadagrāmatā būs vēl viens Ilmjerva raksts, tikai šoreiz vāciski, par šo pašu ārkārtīgi svarīgo, bet neizdevušos zemūdeņu pirkšanas darījumu. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:34481 2014-11-18T13:45:00 2014-11-18T13:45:00 2014-11-18T11:46:55Z 2014-11-18T11:46:55Z <img src="http://www.bildites.lv/images/pyitiiohpx4z3qu5ur4u.jpg" /><br /><br />Bet izrādās, ka tas ir daiļdarbs! Lūk tā! urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:34004 2014-03-16T16:40:00 2014-03-16T16:40:00 2014-03-16T17:38:49Z 2014-03-16T17:38:49Z Labas latviešu spriedzes grāmatas meklējumi turpinās. Diezgan nesen Zvaigzne pasludināja, ka ir parādījies jauns latviešu autors, kurš raksta ar noslēpumainu pseidonīmu Ričards Ingrems. Zvaigzne izdod autora otro grāmatu, bet es iepazīšanās nolūkā nopirku Ingrema pirmo darbu “Kad atgriežas pagātne”.<br /><br />Sižetu par Detroitas detektīvu, kas ķer no cietuma izmukušu maniaku, nav vērts atstāstīt. Autors, kā liekas, ķer kaifu rakstot par visādiem Kūperiem, Teiloriem un Beketiem; diemžēl vairāk apjoma par vārdu izdomāšanu autors viņiem piešķirt nemāk.<br /><br />Lasot drīz vien kļūst saprotams, ka grāmata nav vienkārši slikta... Ingrema grāmata ir slikta kaut kādā īpašā veidā.<br /><br />Labai grāmatai var norādīt priekšrocības un trūkumus, sliktai var izsmiet vājās vietas. Par šo grāmatu nav ko teikt. Tas nenozīmē, ka tā ir viduvēja - tieši otrādi, “Kad atgriežas pagātne” ir sliktāka par sliktu.<br /><br />Tajā viss ir nepareizi. Tā ir grāmata, kas nav grāmata. Laikam izdevniecības bieži iegūst nelasāmus manuskriptus, taču “Kad atgriežas pagātne” pa īstam ir iznākusi uz papīra. Tas padara grāmatu par tik īpašu.<br /><br />Tā bija vienreizēja pieredze. Es jutos pagodināts ikreiz, kad ņēmu grāmatu rokās. Es biju pārdabiskas auras apdvests, kad šķīru tās lapas. Es pateicos liktenim, kad iemetu grāmatu miskastē. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:33544 2014-01-30T16:26:00 2014-01-30T16:26:00 2014-01-30T14:31:08Z 2014-01-30T14:31:08Z Par lētu naudu nopirku Viļa Selecka "Sārtu asini baltā sniegā". Latviešu detektīvs, pie tam laba ķieģelīša apjomā (535 lappuses) - tas bija jāizlasa.<br />Sižets solās būt tāds: kādā saimniecībā iebrūk bandīti un nogalina īpašnieku, tomēr paliek lieciniece - jaunā dārzniece Zanda. Viņai jābēg no slepkavām, bet lietā iesaistās advokāts Māris Pakers, kurš saprot, ka slepkavu vadītājs ir vainīgs arī viņa tēva nogalināšanā.<br /><br />Sākuma viss tieši tā arī notiek. Autora valoda atgādina Jāņa Ivara Stradiņa detektīvus, kas, protams, bija smieklīga grafomānija - bet es to domāju drīzāk labā nozīmē. Katra mazākā detaļa vai nesvarīgākais varonis tiek aprakstīti ārkārtīgi sīki. Uz to pusi: "viņa galva atgādināja apgrieztu bumbieri, kas karājās tievā zarā un šūpojās augšā un lejā, viņa balss atgādināja bumbieru pilnu kasti, kas ripo lejā no kalna..." Es tā uzraksīt nevarētu, tāpēc apbrīnoju. Savukārt varoņu runa ir attēlota tajā mākslīgajā, cildenajā valodā, kuru drīzāk varētu sagaidīt no sešdesmitgadīga skatuves mākslinieka mutes tā jubilejas svinībās, ne no īsta cilvēka.<br /><br />Iesākumā man likās, ka tie arī būs galvenie iebildumi. Es jau sāku domāt: "Nav slikta grāmata, ja vien autors pārrakstītu visus dialogus un samazinātu detalizāciju nesvarīgām lietām - ar to arī apjoms saīsinātos par lappusēm simt..." Bet tad izrādās, ka anotācija un viss grāmatas sākums ir maldinājuši lasītāju - dārzniece Zanda nemaz nav galvenā varone, vienā brīdī Pakers viņu vienkārši aizsūta slēpties uz Vāciju, un viņa vairs grāmatā neparādās. Tā vietā arvien biežāk un biežāk tiek iespraustas nodaļas ar nosaukumu "No Ziedukalna dienasgrāmatas", kurās tiek aprakstīts, kā viens dzejnieks visu mūžu cenšas izkļūt no čekistu tīkliem, bet tā arī tajos ir palicis.<br /><br />Tagad neliels iespraudums. Man autora Viļa Selecka vārds likās no tās pašas rindas kā Bankovskis vai Berelis - vārdu sakot, viens no kaut kur dzirdētajiem latviešu rakstošajiem cilvēkiem. Ne uzreiz es sapratu, ka tas Seleckis, kurš man lidinājās galvā, bija Ivars Seleckis, savukārt Vilis Seleckis nav ne režisors, ne operators, ne rakstnieks, bet labākajā gadījumā - "publicists", kas, protams, ir tikpat konkrēts apzīmējums kā "inteliģents". Vienīgais, ar ko ir slavens Vilis Seleckis, ir gadījums, kad viņš 1997. gadā patstāvīgi izdeva grāmatu "Ēnas pār Ventspili", kuru tūlīt pat pats centās atsaukt no grāmatnīcām un bibliotēkām. Tas jau izklausās pēc detaļas kādā detektīva sižetā!<br /><br />Vārdu sakot, drīz vien grāmata zaudē vienu solīto galveno varoni, tā vietā iesmērē kaut kādu apnicīgu Ziedukalnu, bet vienīgais labais varonis paliek tikai garlaicīgais Pakers. Nekādas intrigas sižetā nav - tikko uz skatuves parādās ļaunais čekists Rudovs, uzreiz ir skaidrs, kurš ir Pakera tēva slepkavības pasūtītājs. Vienīgi Pakers nezina, kas notiek. Līdz grāmatas galam kaut cik palīdz noturēties tikai vēlme uzzināt, kādu sodu autors ir paredzējis vainīgajiem. Uzreiz pateikšu, ka viss beidzas kā latviešu literatūrā parasti - neliešus pēdējā brīdī soda nejaušība. Kaut kas aizraujošs notiek pēdējās piecdesmit lappusēs līdz tam - daudz maz īsta bandītiska darbība un vardarbība, bet jau sen ir par vēlu.<br /><br />Var iedomāties labāku grāmatu, kurā galvenie varoņi būtu Zanda un viņas vectēvs Augusts, viss būtu aprakstīts no viņu viedokļa un Pakers būtu sīks otrā plāna varonis. "Sārta asins baltā sniegā" nav tā vērta. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:33330 2014-01-13T12:25:00 2014-01-13T12:25:00 2014-01-13T10:59:41Z 2014-01-13T10:59:41Z "Dvēsele ir pediņu vārds" ir frāze no Dailes izrādes "Izraidītie". Izrādes sākumā ir tāds brīdis: fotogrāfe Jana saka: "Es fotografēju dvēselei." Galvenais varonis stāsta publikai: "Dvēsele ir tāds pediņu vārds, bet tas kā viņa to pateica, lika justies labi." Ne burtiski, bet kaut kā uz to pusi.<br />Tas, ka "dvēsele ir pediņu vārds" mani mazliet satrauca. Es vēl varētu atrast pamatojumu tam, ka "dvēseliskums" ir pediņu vārds. Savukārt dvēsele...<br />Man ir aizdomas, ka pat tā niecīgā ļaužu šķira, kas katrā teikumā aiz katra vārda saka "bļa" un "huj" - un izrādē tā runā pilnīgi visi varoņi - nepiekristu šādam apgalvojumam. Frāzi "Dvēsele ir pediņu vārds" varētu pateikt tieši pretējā spektra galā esošs cilvēks - intelektuālis, kurš tā sacītu publikas provocēšanai. Piemēram, no savas lugas varoņa mutes.<br />"Izraidītajos" ir iedvesmojoši aktierdarbi un laba - kā viņu tur sauca - scenogrāfija. Grāmatu arī var lasīt tāpēc, ka tai ir laba poligrāfija un korektors ir labi pastrādājis. Tomēr visa pamatā tāpat ir teksts. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:33115 2013-03-02T16:02:00 2013-03-02T16:02:00 2013-03-02T14:14:57Z 2013-03-02T14:14:57Z Par vislabāko piedzīvojumu grāmatu latviešu valodā manas domas ir skaidras - tie ir "Trīs vella kalpi". Kad es šo grāmatu pirmo reizi izlasīju, es vēl varbūt biju maziņš, bet jau gudriņš - man nebija nekādu šaubu, ka tā ir daudzkārt labāka par filmu. Līdz sapratnei, ka labu lietu uz pasaules ir maz, un ka šī ir viena no labākajām, vēl bija jāizaug.<br /><br />Aktieris Arveds Mihelsons, kuram pastāvīgi teātrī iznāca tēlot komiskās lomas, rakstīja lugas, feļetonus un humoreskas ar pseidonīmu Rutku Tēvs. Trīsdesmito gadu vidū viņš pameta Dailes teātri, un pilnībā pārtapa par Rutku Tēvu, dzīvoja Torņakalnā un nodevās rakstīšanai un vīnogu audzēšanai. Šajā laikā viņš radīja lielu daudzumu vēsturisko romānu, bet 1941. gadā, vācu laikā, atkal atgriezās Dailes teātrī.<br />"Trīs vella kalpi" tika publicēti Atpūtā no 1934. gada 18. novembra līdz 1935. gada 5. jūlijam, bet grāmatā izdoti vienreiz 1990. gadā. No lugām autors ir daudz mācījies - "Trīs vella kalpi" viņam ir izdevušies aizraujoši, ritmiski, mērogā pārsteidzoši, kā neviens cits romāns latviešu valodā. Vēsturiskajā patiesībā rakstnieks iedziļinās tikai tik, cik viņam vajag darbības attīstībai, un, protams, tas ir vienīgais pareizais ceļš.<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/eto1ri6w2nlvva0izztm.jpg" alt="Trīs vella kalpi" /><br /><br />Rīga atrodas 1621. gadā zviedru iebrukuma gaidās. Pētera baznīcas mācītājs, aizrāvies ar katoļu zākāšanu, norāda uz trim puišiem, kurus tikko redzējis baznīcas pagalmā katoļu pātera sabiedrībā, un nosauc viņus par Vella kalpiem. Satrakots pūlis brūk viņiem virsū, bet trijotne izlaužas, tā tikai apstiprinādama mācītāja vārdus - bet no šī brīža viņi ir apzīmogoti ar šo nosaukumu, un no tā vaļā netiks.<br />Pēteris ar Andri bija ieradušies Rīgā, meklēdami Andra aizbēgušo līgavu Rūtu. Daugavas laivinieks Ērmanis viņus uzaicina pie sevis, kamēr tracis pilsētā norims. <br />Tālāk seko bezgala daudz piedzīvojumu: puiši dodas uz Rīgu, tiek ieslodzīti, izbēg, nogaida ārpusē līdz zviedru iebrukumam, atkal dodas uz Rīgu, aizstāv Rīgu pret zviedriem, tiek nodoti un krīt gūstā, kopā ar zviedru armiju atgriežas Rīgā, aizstāv Rīgu un dzirnavas pret poļiem, tiek tā paša luterāņu mācītāja salaulāti ar savām līgavām un beigās atkal dodas katrs uz savu pusi.<br />Tas, kā varoņi satiekas un nokļūst pašā notikumu vidū, ir uzrakstīts lieliski, Ērmaņa dzeršanas un ēšanas sacīkstēs var just īstu spriedzi, asprātīga ir aina, kur Zviedrijas karalis pierunā varoņus neņemt sevi gūstā. Rīga grib ar cieņu padoties protestantu karalim, bet visu pirmo grāmatas daļu varoņi aizstāv Rīgu pret zviedriem un ir galvenais iemesls, kāpēc tie vēl joprojām nespēj Rīgu ieņemt.<br />Pēc Rīgas ieņemšanas sižets pamatīgi izmainās. Autors tiek vaļā no nevajadzīgajām un vēsturiski nepareizajām sievietēm, Rūta atkal pazūd, Pēteris iegūst jaunu statusu kā karavīru komandieris. Liekas, ka autoram arī Vella kalpu vārds nav vairs mīļš un viņš to grib nomainīt ar diezgan nesakarīgiem Neuzveicamajiem, kaut arī tikai īslaicīgi. Šeit sākas pamatīga sirdslietu kārtošana, meitenes izlemj, ar kuriem Vella kalpiem viņām palikt, un viņu tēli iegūst labāku raksturojumu. <br />Otrā grāmatas daļa ir vājāka par pirmo, vidū var pamanīt vietu, kur autors, acīmredzot, sākotnēji bija iecerējis grāmatu nobeigt. Sirdslietām tiek veltīts pārāk daudz laika, bet visu glābj milzīgā dzirnavu kauja, kurai iedots pareizs nosaukums "Tūkstots pret piecpadsmit" un kuru varoņi izcīna pat ar ķīmiskajiem ieročiem. Viss beidzas kā pienākas: laimīgi ar kāzām. Starp citu, nekādas pilsētu atslēgas un idiotiski ziepju operu atklājumi grāmatā tā arī neparādās.<br /><br />Galvenie varoņi ir Pēteris, Andris un Ērmanis. Vella kalpu slava tiek apstiprināta ar Pētera velnišķīgo zobena cīņas mākslu, Ērmaņa velnišķīgo ēdelību un spēcīgumu un Andra velnišķīgo pievilcību sieviešu vidū. Diemžēl Andrim nav paveicies visvairāk, viņa tēls izskatās visbālāk - Andris vienmēr uzturas Pētera tuvumā un ir nedzīvs priekšmets, izņemot īsos brīžus, kad atdzīvojas un dara kaut ko patstāvīgi.<br />No sieviešu tēliem jau pirmajā daļā vislabāk uzrakstītā ir Anna, tāpēc viņas pārdzīvojumi pēc pārcelšanās uz dzirnavām šķiet pārvelkam pārāk daudz uzmanības uz sevi. Katram Vella kalpam ir tam paredzētās sievietes tēls: Andrim ir Rūta, Pēterim - Anna, Ērmanim - Lēne. Dzirnavās parādās vēl viena varone - dzirnavnieka meita Kate, kas tiek steidzīgi iepazīstināta, pietiekami apjomīgi raksturota un pie reizes nokārto gandrīz visu varoņu attiecības. Tad lasītājs dabū milzīgu pārsteigumu ar negaidītu sižeta pavērsienu - Andris un Rūta izlemj, ka īstenībā viens otru nemīl, un tad izrādās, ka Andra izredzētā ir Kate. Ja kāds sižeta pavērsiens latviešu literatūrā ir pelnījis visnegaidītākā slavu, tas ir tieši šis.<br />Galveno varoņu pretinieki ir mācītājs Samsons un rātskungs Rams. Paši piedalījušies Vella kalpu mīta radīšanā, drīz viņi nonāk personiskā naidā pret tiem. Saistība ar pārdabisko tiem kalpo par ieganstu cilvēku kūdīšanā pret Vella kalpiem. Tomēr grāmatas gaitā abiem nākas mainīt uzskatus.<br /><br />Ar savu optimismu romāns izceļas arī starp pārējiem Rutku Tēva darbiem. Citas autora grāmatas beidzas diezgan drūmi - galvenie varoņi iet bojā, zaudē kaut ko vērtīgu vai ir spiesti doties trimdā. "Trīs vella kalpos" tā nav, tie beidzas ar laimīgām beigām. Arī ļauno varoņu īsti nav - Samsons un Rams it kā sākotnēji ir ienaidnieki, bet Rams samierinās, kad atrod savu aizbēgušo meitu, bet Samsons beidzot liek viņus mierā, kad viņu piespiež zviedru vara. Kara pretinieki ir anonīmi, bet tiklīdz tiek iepazīti labāk, kļūst par sabiedrotajiem, kā Svens Horns, kuru Vella kalpi sagūsta, bet tad iedraudzējas - nemaz nerunājot par Gustavu Ādolfu. Tātad "Trīs vella kalpi" vienlaicīgi ir pats pozitīvākais darbs latviešu literatūrā.<br /><br />1970. gadā kaut kas lika Rīgas kinostudijai uztaisīt filmu "Vella kalpi". Ar grāmatu tai ir līdzīgs nosaukums un sakrīt daļa no varoņu vārdiem. Filma ir muzikāla kumēdiņu filma, jo tieši tāds bija tās autoru mērķis; labāka situācija ir mūzikas ziņā, jo tās autori bija sev uzstādījuši mērķi radīt labu mūziku. Filma sanāca diezgan populāra, tāpēc pat tika uztaisīts turpinājums, bet, atbilstoši sīkvelu likumam, tas sanāca vēl draņķīgāks.<br /><br />Lai nu kāds būtu jautājums ap adaptācijām, "Trīs vella kalpi" latviešu literatūrā ir iekarojuši vislabākā piedzīvojumu romāna vietu, un citu pretendentu uz šo vietu nav. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:33006 2013-02-24T18:54:00 2013-02-24T18:54:00 2013-02-24T17:06:17Z 2013-02-24T17:06:17Z <a href="http://www.dr.dk/bonanza/serie/drama/goengehoevdingen.htm">Gøngehøvdingen</a>: es pat neatceros, kā to sauca latviski, bet ievada mūzika vēl tagad ir palikusi atmiņā. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:32616 2013-01-16T16:16:00 2013-01-16T16:16:00 2013-01-16T14:17:48Z 2013-01-16T14:17:48Z Technical matters such as this were not my responsibility: they had to be sanctioned by the Head of the Photographic Branch of the Air Staff, Group Captain D. D. ('Daddy') Laws, whose official position was D.D. (Deputy Director) Photos. For some reason or the other he stubbornly refused to allow the modifications to be made (...) Finally I found his weak point: of all the improbable hobbies for a Group Captain, his was the making of jam. If only I could convince him that I, too, was interested in jam-making, he might be more simpathetic to my ideas about cameras. My moment came when I asked him one day whether he had ever made quince jam. 'No!' he exclamed - and then with a wistful look in his eye, 'But by God, I'd like to!' I offered to get him some quinces, and henceforward photographic Mosquitoes for low-level work were fitted with forward-facing wing-tip cameras, with the much improved result we had expected.<br /><br /><img src="http://www.bildites.lv/images/oke6jqtmfdh00yjwa8n.jpg" /><br />Doktors Džonss Otrā pasaules kara laikā vadīja britu zinātnisko izlūkošanu. Viņš bija tas, kurš atklāja vācu bumbvedēju navigācijas sistēmas, rīkoja dezinformācijas pasākumus, slēpjot britu sistēmas, meklēja vācu radaru un "atriebības ieroču" noslēpumus, pretdarbojās birokrātijai un muļķībai, kalpoja savai valstij un par to, kopā ar dažādiem smieklīgiem gadījumiem no dzīves pastāstīja grāmatā "Most Secret War".<br /><br />Visu laiku Džonsa zinātniskās izlūkošanas nodaļā bija niecīgs cilvēku skaits - pieci, pēc tam septiņi. Džonss uzskatīja, ka par skaistām birokrātiskām struktūrām labāk darbojas vienas smadzenes, kurās glabājas dati par visu. Šīs metodes dēļ pie baumām par īpašu Čērčila labvēlību pievienojās runas par to, ka Džonsam Gaisa spēku štābā bija informatori, bez kuriem viņš nevarētu tik sekmīgi darboties. Dažādos gadījumos pieaicinātie zinātniskie eksperti Džonsam par brīnumu nekam daudz nederēja.<br /><br />Ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas atklāj zinātnes nozīmi kara laikā, arī to, ka vācieši bija diezgan vājš izlūkdienests. Pēc tās motīviem tika uzņemta dokumentālā filma <a href="http://www.youtube.com/watch?v=OAhKcsMcInk">The Secret War</a>. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:32369 2013-01-04T20:42:00 2013-01-04T20:42:00 2013-01-04T18:46:18Z 2013-01-04T18:46:18Z Beidzot izmantoju izdevību noskatīties "Sapņu komandu 1935". Man filma patika.<br />Tai ir daudz trūkumu, bet filma atstāj labu sajūtu, tādu, ka tos negribas izmeklēt. Varētu jau pieminēt gan neiederīgo muzikālo numuru pirms fināla spēles, gan pēkšņo trenera Dekšenieka vārdisko sprādzienu par to, cik sliktā valstī mēs dzīvojot... Lūk, es atkal sāku meklēt trūkumus.<br />Bet īstenībā negribas ne meklēt trūkumus, ne ņirgāties. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:32214 2013-01-02T12:32:00 2013-01-02T12:32:00 2013-01-02T10:40:09Z 2013-01-02T10:40:09Z Toreiz, kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, tā bija pati labākā piedzīvojumu grāmata vispār. Tagad it kā vairs tā neliekas, bet arī cita pretendenta uz šo titulu pašlaik īsti nav. Tātad paliek kā bija: Piraijas medības ir vislabākais piedzīvojumu stāsts (vai grāvējs, vai kas tur vēl) pasaulē.<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/dbkbxs17mbtxz6b7ge7.jpg" /><br />Sižetā ir senais stāsts par medībām uz visbīstamāko zvēru - cilvēku. Pusmūža pirmā ranga kapteinis Kirils Mazurs ar jauno sievu Olgu dodas tūrisma braucienā pa Šantaras upi Sibīrijas taigā. Mazurs dien kaujas ūdenslīdēju vienībā un sapņo par tuvāko slepeno operāciju, pēc kuras viņš var saņemt admirāļa pakāpi. Viņus pēkšņi aptur un noskaidrot dokumentus savāc kāda militāra patruļa, kurai viņi paklausa, bet tad arī izrādās, ka sagatavots ir kaut kas daudz bīstamāks par armijas birokrātiju. Proti, kāds jaunbagātnieks rīko cilvēku medības un ir ārkārtīgi priecīgs, ka viņa tīklos ir iekritis Mazurs, kurš beidzot ļaus medniekiem izbaudīt pa īstam asas izjūtas. Mazurs izmanto savas spējas, glābojot savu, Olgas un dažu citu medību dalībnieku dzīvības un sveiks nokļūtu galvenajā guberņas pilsētā Šantarskā.<br /><br />Grāmata lasās raiti, nevienu brīdi neparādās doma, ka, lūk, šeit runā autors, nevis galvenais varonis. Pirmo reizi lasot, man bija grūti nolikt grāmatu nost, tik spēcīgi tā mani sevī ievilka. Vidū sižets mazliet palēninās un sāk gribēties, lai varoņi ātrāk tiktu laukā no taigas, bet tas laikam pareizi attēlo viņu izjūtas, dienām brienot cauri Sibīrijas mūžamežam. Otrajā daļā darbība atkal atsākas un ne tikai nepalaiž vaļā, bet arī iebliež pa lasītāja galvu tā, ka grūti atjēgties. Toreiz šīs grāmatas fināls manī izraisīja īstu katarsi, un to gan nevar gaidīt no kuras katras sēnalu literatūras. Niknumā pret autoru es pat nosolījos neko no viņa vairs nelasīt, kaut arī, protams, solījumu nepildīju.<br /><br />Grāmatai Krievijā bija milzīgi panākumi. Autors nolēma to izmantot un sāka rakstīt turpinājumus ar Mazura piedzīvojumiem gan pirms, gan pēc "Piraijas medībām". Pēc manām domām, lasīt ir vērts tikai trīs turpinājumus - tos, kurus Buškovs uzrakstīja tieši pēc šīs grāmatas, arī hronoloģiski to notikumi pastāv uzreiz pēc cilvēku medībām. Pirmajā turpinājumā "Piraijas pēdas" Mazurs atgriežas taigā, lai diversantu vienības vadībā iznīcinātu cilvēku medniekus un iegūtu šādas tādas trofejas, otrajā "Piraijas āķis" viņš ir citas grupas sastāvā, kas izmeklē kādus noslēpumus pilsētiņā aiz polārā loka, trešajā "Piraijas atgriešanās" Mazurs dodas uz Santakroči Dienvidamerikā, lai neoficiāli pildītu pilnīgi slepenu uzdevumu. "Piraijas āķi" es lieku pēdējā vietā no četrām grāmatām, jo vazāšanās pa taigu ir apnikusi jau pēc pirmās daļas, tomēr tas ļauj autoram uzrakstīt lietas, kuras nesanāca ielikt "Piraijas medībās", citas grāmatas par Mazuru man neliekas lasīšanas vērtas. Ārkārtīgi labas ir arī pirmās divas Buškova grāmatas par Svarogu (tās ir pasaku žanrā ar ceļošanu pa pasaulēm), trešā - it nemaz, otrās trīs - atkal labas (tajās Svarogs vēlreiz pārceļas uz citu pasauli).<br /><br />Daudz lasot Buškovu, var sākt saskatīt trūkumus viņa daiļradē. Galvenie varoņi vienmēr ir ļoti līdzīgi - tie ir dažādu spēka struktūru darbinieki ar ļoti līdzīgu domāšanu, attieksmi un rīcību. Atšķirības parādās tikai tad, kad Buškovs tās mākslīgi mēģina radīt, piemēram, Čerskim riebjas jūra, bet citādi viņš varētu būt tas pats ūdenslīdējs Mazurs. Visi citi varoņi arī iekļaujas dažās raksturu grupās, kuru ietvaros atšķiras tikai pēc vārda. Sadomāts liekas zvērīgais profesionālisms, ar kādu pat sīkākie bandīti gatavojas savām operācijām, kā piemēram "Piraijas medībās", kur sliktie izmanto rāciju, kas uzsprāgst, uzspiežot nepareizu kodu.<br /><br />Problēma ir arī ar sižetiem. Tie ir vai nu pārāk sarežģīti (kā Ševčukas stāsta plāns par Sibīrijas atdalīšanos, kas izrādās viltojums, bet beigās nevar saprast, kāpēc tas vispār bija vajadzīgs), vai arī sastāv no nesaistītu stāstu rindas (kā grāmatā par Mazura piedzīvojumiem jaunībā, kur viņu nolaupa te vergturi, te kontrabandisti, te vēl kaut kas). "Piraijas medību" sižets ir vienkāršs, un tas saglabā spriedzi visu grāmatu, no vāka līdz vākam.<br /><br />Pēc grāmatas motīviem tika uzņemta filma "Piraijas medības" ar Maškovu un Mironovu. Tai gan ir niecīgs sakars ar pašu grāmatu, tomēr filma sanāca laba. Tā ir komēdija, ko nez kāpēc daudzi skatītāji nav spējuši saprast. Es, piemēram, pārņirdzos, kad guļbaļķu būvē ieslodzītie ar nopietniem ģīmjiem sāka apspriest, vai viņi nav pārcēlušies pagātnē, bet laikam tāds humors ir ļoti smalks.<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/yl6j6vystk2z4e0lej.jpg" /><br />Lūk, kā ir ar vislabāko piedzīvojumu grāmatu uz pasaules. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:31762 2012-12-06T21:25:00 2012-12-06T21:25:00 2012-12-06T19:35:55Z 2012-12-06T19:35:55Z "Sapņu komandu 1935" es vēl neesmu redzējis. Tomēr aiznedēļ noskatījos Kinotēku par šo filmu un pamanīju kaut ko.<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/hlnx2irbuj18vqigzhv.jpg" alt="Kadrs no Sapņu komandas 1935" /><br />viens kadrs<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/mx8pckfkvhnm7b6omsa.jpg" alt="Kadrs no Sapņu komandas 1935" /><br />otrs kadrs<br /><br />Vai tas var būt nopietni? Armijas orķestris ir mūsdienu formās: uzvalciņos ar uzšuvēm "Latvija", baltos kreklos un šlipsēs. Tas ir mūsdienu stiliņš, tajos laikos tā neģērbās, arī uzvalku krāsa, man liekas, mūsdienās ir citāda. Vienlaicīgi skatītājos ir statisti laikmetam atbilstošā karavīru ietērpā. Tas viss liek aizdomāties, ka filmā arī citās lietās vēsturiskās patiesības nav tik daudz. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:31492 2012-10-16T13:00:00 2012-10-16T13:00:00 2012-10-16T10:24:15Z 2012-10-16T10:24:15Z <a href="http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=363447:kar-aizsargu-starp-turpins-relu-darbu-maz&catid=170:aktuli&Itemid=438">Karš aizsargu starpā turpinās, reālu darbu maz</a><br />Pirms diviem gadiem bija raksts, kuru es vairs nevaru atrast, ka nodibinājusies trešā aizsargu organizācija.<br />Lai nu kā - tagad runa ir tikai par divām: Aizsargu organizāciju un Latvijas Aizsargu organizāciju.<br />Pirmajā ir veci cilvēki paštaisītās formās, to starpā Igors Šiškins. Otrajā ir jaunāki cilvēki un kaut kāds atbalsts no pašvaldībām.<br />Vēl Latvijas Aizsargu organizācijai ir mājas lapa <a href="http://www.aizsargi.lv">aizsargi.lv</a>, kurā nosaukums vienmēr uzrādās kā Aizsargu organizācija. Laikam lai samulsinātu ienaidniekus. urn:lj:klab.lv:atom1:kverkagambo:31362 2012-09-24T22:42:00 2012-09-24T22:42:00 2012-09-24T19:48:48Z 2012-09-24T19:48:48Z Turpinu ceļojumu pagātnē ar pilskalnu grāmatām (ceļojums arī tāpēc, ka grāmatas uzrakstītas arvien senāk). Tās kopā ir četras un es vairākas reizes labprāt esmu lasījis pirmo grāmatu "Degošais pilskalns". Pārējās it kā biju lasījis, bet nevarēju atcerēties, kas tur īsti iekšā bija.<br />Laimonis Purs ir dzimis 1922. gadā, tātad viņam šogad ir 90 gadu. Degošais pilskalns ir uzrakstīts 1962. gadā, tātad šogad grāmatai aprit apaļi 50 gadi. Grūti pat iedomāties: jau pagājis pusgadsimts, kopš autors 40 gadu vecumā uzrakstīja šo grāmatu, un viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels un savā vecumā pat turpina vēstuļu veidā strīdēties par patiesību "Latvijas Avīzes" lappusēs.<br /><img src="http://www.bildites.lv/images/wxtgouuv8nguplwutr.jpg" alt="Degošais pilskalns" /><br />Degošais pilskalns (1962)<br />Grāmatu galvenais varonis ir Tērvetes zemgalis Gunvaldis, kuram pirmajā grāmatā ir 15 gadu. Viņa tēvs ir kritis Saules kaujā, tā arī dēlu neieraudzījis, tātad ir 1251. gads. Sižets attīstās bez kavēšanās - jau pašā sākumā Gunvaldis ar vectēcu iet darboties ar bišu kokiem, kad viņiem uzbrūk sirotāji un sagūsta. Vectēvs palīdz Gunvaldim aizbēgt, kamēr viņš bēg uz mājām, zemgaļi jau ir noslēguši mieru - kā jau minēju, sižets attīstās strauji. Gunvaldim vectēvs ir pateicis, kur atrodas Viestura kaps, un ar šo ziņu galvenais varonis iet pie Nameja.<br />Pa to laiku notiek attīstība valstiskā līmenī: labietis Daunadzis grib kļūt par Zemgales valdnieku Nameja vietā, krustneši pēc miera nosacījumiem atstāj Tērvetē soģi Danielu, no ārzemēm dzimtenē atgriežas Mudris, ticību zaudējis kristietis, kurš kļūst par Nameja padomnieku. Tajā visā kaut kā iesaistās Gunvaldis. Vēl viņš iedraudzējas ar meitenēm Naulu un Zigni un karavīru Miku.<br />Daunadzim nocērt galvu, kad tas pēc viltīga Mudra plāna atklāj sevi kā nodevēju, tad tautas sapulcē zemgaļi padzen Danielu. Ziemā krustneši atgriežas un aplenc Tērveti, bet neko nesasniedz. Taču ir nolaupīta Zigne un aizvesta uz Rīgu. Tad trīs zemgaļi slepus dodas uz Rīgu, lai viņu atvestu, izkaujas, bet uzzina, ka viņa ir kļuvusi par prostitūtu, un atstāj viņu tur. Tad Gunvaldis rituāli nolaupa Naulu sev par sievu.<br />Pa starpu kaut kur ir pagājuši desmit gadi, un to gan autors būtu varējis apzīmēt labāk. Apvienot Zemgali Namejam pagaidām neizdodas labiešu pretestības dēļ. Beigās pēdējā nodaļā Namejs ar Gunvaldi ir devušies pasirot uz Prūsiju, bet krustneši aplenc Tērveti. Daunadža brālis Daumants atver viņiem vārtus un krustneši ieņem Tērveti, Mikus un Mudris iet bojā, Naula ar bērniem un daudziem citiem tiek sagūstīta un aizvesta. Tā arī visa grāmata.<br />"Degošais pilskalns" ir tieši tik labs, cik es atceros. Notikumi attīstās ātri, visu laiku kaut kas notiek, bet tikai ar galvenā varoņa Gunvalža piedalīšanos. Valoda liekas vecmodīga, bet tik un tā lieliska. Var gan teikt, ka grāmatai nav īsta sižeta, bet gan atsevišķu notikumu virkne, un sieviešu tēli nav pietiekami apjomīgi, bet kalpo par autora rīkiem kādas domas pavēstīšanai. Tik un tā - grāmata ir lieliska bērniem un padsmitniekiem un nav arī pārāk gara.<br /><br />Krusts virs pilskalna (1979)<br />Laikam pēc atkārtota izdevuma 1972. gadā L. Purs izlēma uzrakstīt turpinājumu, kas iznāca sērijā "Stāsti par vēsturi". Nezinu, kādas izmaiņas starp "Degošā pilskalna" izdevumiem vēl bija, bet, piemēram, nodevīgais Daunadža brālis Daumants šeit jau saucas Daumis.<br />Diemžēl jāsaka tieši - "Krusts virs pilskalna" ir pati sliktākā no četrām grāmatām. Galvenā autora tēma ir Nameja centieni apvienot zemgaļus, un šīs grāmatas galvenais vēsturiskais notikums ir miera līgums ar krustnešiem un pakļaušanās Rīgai. Galvenais varonis Gunvaldis gandrīz tajā nepiedalās. Pirmkārt, uzrodas otrs galvenais varonis - atradenis Dzintis, kurš it kā ir uzbrukumā nogalinātā kalēja audžudēls, bet it kā arī Gunvalža. Otrkārt, šīs grāmatas lielākā daļa tiek pavadīta Rīgā pie bīskapijas amatpersonām - pagrabmeistars, priors, tāds priesteris, šāds priesteris. Vienu no tiem tipiem sauc Johans no Lunes, citu Johans no Fehtas - saprotams, vēsturiskas personības, bet atšķirt, kurš no Johaniem bija kurš nekādi nesanāk. Grāmatas sākumā ir mokoši garš apraksts ar vienu no Johaniem, kurš pavada pāris desmitus lappušu iekšējās pārdomās par sevi, citiem, baznīcas vēsturi vispār. Lasīt to visu ir kā brist cauri purvam.<br />Toties valoda ir kļuvusi ārkārtīgi nedabiska. Autors mēģina stilizēties, bet sanāk draņķīgi. Beigu beigās katrā teikumā ir vismaz pa vienam nevajadzīgi "seniskotam" vārdam, teiksim, krustnešu vietā krustanesēji vai glūnēt vietā glūniķēt. Vēl ir spēcīga sajūta, ka autors izmanto grāmatu, lai izklāstītu savas zināšanas par krusta kariem un baznīcu. Sanāk ļoti slikti un garlaicīgi.<br />Mazliet labākas ir nodaļas, kur Johans ar palīgu savervē Tērvetes soģa kalpu vai kur soģis nolaupa bīskapu Albertu un Johanu (otru?) un Siguldā liek parakstīt Livonijas sadalīšanas dokumentu. Uz beigām zemgaļi dodas uz Rīgu slēgt savu līgumu, vienreiz neveiksmīgi, otrreiz, tagad ar Gunvaldi, veiksmīgi. Gunvaldis dodas labiešu delegācijas vidū Nameja vietā, jo pa šo laiku ir kļuvis par karapulka vadītāju. Pašās beigās zemgaļi noslēdz līgumu, kaut arī redz, ka tas nav izdevīgs, ar domu, ka gan jau atkal to drīzumā lauzīs (šoreiz ticams zemgaļu domāšanas veids).<br />Gunvaldim līguma slēgšana liekas lieki tērēts laiks - tieši tāpat ar šo grāmatu.<br /><br />Tālajos pilskalnos (1981)<br />Šoreiz galvenais notikums ir Nameja nāve Prūsijā.<br />Laikam autoram kāds pateica, ka "Krusts virs pilskalna" viņam nesanāca īpaši labi, tāpēc viņš vismaz cenšas grāmatā vairāk ielikt cīņu ainu un citas darbības. Taču stilizācijas problēmas paliek un arī viss cits - un mocības turpinās.<br />Nameju žemaiši aicina cīnīties ar krustnešiem ne cietpaurīgi, bet ar prātu un viltību - to Namejs negrib. Tad notiek, šķiet, Aizkraukles kauja un zemgaļi neiet palīgā krustnešiem un tie tiek sakauti. Rakstot no kristiešu tēlu viedokļa, autors ir kļuvis manāmi sarkastiskāks. Pārmaiņas pēc vidū daži bruņinieki tiek nogalināti, un tā ir daudz maz laba daļa. Namejs ar karadraudzi ir Prūsijā, kur Rāmavā Ramotis viņam lasa lekciju par visu Prūsijas vēsturi. Galu galā, nespējis izturēt, ka Treideni nogalinājuši radinieki un dzimtenē izkauta viņa dzimta, Namejs iet nāvē.<br /><br />Sūrābele pilskalnā (1986)<br />Te galvenais notikums ir zemgaļu aiziešana uz Lietuvu. Šoreiz bez galvenajiem varoņiem Gunvalža un Dzinta ir uzradies tāds Atiņš, Zignes dēls.<br />Daudz maz saistoša ir šī sižeta līnija: zemgaļiem vajag dzelzs, bet neviens ar viņiem netirgojas. Viņi Rīgā par kāršu parādiem savervē spēlmani, lai tas būtu izkārtne dzelzs dabūšanai.<br />Krustanesēji uzbūvē pili Svētkalnā un zemgaļi aiziet uz Lietuvu. Gunvaldis un Dzintis tobrīd jau ir miruši. Kas notika ar Atiņu? Nez, neatceros.<br /><br />Pagrūti bija izlauzties cauri visām četrām grāmatām. Kaut kur "Krusta virs pilskalna" vidū es nopirku Lī Čailda "Nāves zonu" un nolēmu palasīt pāris pirmās lappuses. Nācās krietni piespiesties, lai "Nāves zonu" aizvērtu un atgrieztos pie otrās pilskalnu grāmatas. Pie vainas tikai milzīgā atšķirība starp abām lasāmvielām, ne jau Čailda grāmata būtu ģeniāls darbs. Tas tajā brīdī bija kā svaiga gaisa malks.<br />Nebiju domājis, ka tāds būs mans secinājums, bet te tas ir: pirmā grāmata, "Degošais pilskalns", ir laba un lasāma, savukārt pārējās trīs nekādā gadījumā nav rokās ņemamas. Idiotiska stilizācija ("asinis lija kā citreiz lietutiņš" utml.), tizls sižets, ūdenslējējs autors, sīki pāris lapas atpakaļ lasītu notikumu atstāsti, pārspīlēta varoņu bāšana visos vēsturiskajos notikumos - gluži vai kāds septiņdesmitajos Laimoni Puru ir neatgriezeniski sabojājis.