Kas? Kur? Kad?

Scenārijs

Fri, 26 Jun 2009 20:53:42 GMT

Jau kopš sāku domāt par savu nākotni, esmu šaubījusies un nespējusi izšķirties starp trim dzīvēm, kādas es vēlētos.

Pirmajā es gribētu darīt kaut ko noderīgu, kaut ko "labu", glābt pasauli, kas nemaz nav iespējams. Bet tomēr "iepilināt pilienu jūrā" - braukt uz Āfriku brīvprātīgi palīdzēt badacietējiem, bāreņiem, slimniekiem, karu upuriem, bēgļiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi tos pašaizliedzīgos cilvēkus, kas tam velta visu dzīvi. Es glābtu krastā izskalotus vaļus, protestētu pret kažokzvēru audzēšanu, koku izciršanu Amazones džungļos, laboratorijas dzīvnieku izmantošanu, strādātu ar invalīdiem un trūkumcietējiem tepat Latvijā, bet man ir bail. Es nemaz neesmu tik drosmīga, stipra un pašaizliedzīga, cik vēlētos būt. Es gribu arī kaut ko sev. Ne jau katram lemts piedzimt par Māti Terēzu. Diemžēl.

Otrajā dzīvē es gribētu ar savu mīļoto apceļot pasauli - ar divriteņiem, ar stopiem, ar teltīm mugurā un īrētu treileri, kad mums uzrastos bērni. Būt "drusku hipijam" - izaudzēt garus matus, valkāt košas drēbes un pašdarinātas rotaslietas, ar draugiem, malkojot vīnu no stikla glāzēm vai alu no bundžiņām, apspriest mākslu, dažreiz rakstīt, dažreiz gleznot, gadu padzīvot Grieķijā, un pēc tam gadu Vīnē, un tad atkal, kur acis rāda. Sajust tādu brīvību un mīlestību, kāda ir tikai filmās un grāmatās. Mīlēties naktī zem klajas debess un tad drusku uzsmēķēt. Bet arī tam man nav drosmes. Un vispār man liekas, ka tā nemaz nenotiek.

Trešais variants ir tik neambiciozs un tipisks, ka man pat kauns rakstīt. Es gribi vīru, kurš mani mīlētu un kuru mīlētu es (bez visām tām krāpšanām un pusmūža krīzēm), trīs bērnus (zēnu un divas meitenes), darbu, kurš būtu pietiekami labi atalgots un mani negarlaikotu (vismaz ne pārāk), divstāvu māju (vēlams ar balkonu vai/un terasi) un pāris uzticamu draugu. Gribu ar fotoalbumiem, vecām bērnu rotaļlietām un drēbēm aizkrautus bēniņus; kamīnu; stenderi, ar garuma atzīmēm; ievārījumus pieliekamajā; divus kaķus un suni. Bet, ja nu dzīvē ir arī kas vairākt?

Tā nu es (tipiski sievietei) nemaz nezinu, ko īsti gribu. Būtu jauki, ja varētu paspēt izdzīvot visus trīs variantus, bet dzīve ir pārāk īsa un laika ir maz. Un Tad gribas jautāt, kā tai Prāta Vētras dziesmā: Ir tikai vienreiz dzīvot dots. Un, kā TU domā - vai viss ir izmantots?

Kaķi

Sun, 29 Mar 2009 06:10:06 GMT

Man patīk mani kaķi. Kad es atbraucu no kojām viņi pa nedēļu ir tā sailgojušies, ka neatkāpjas no manis ne soli. Tas gan dažreiz mēdz kaitināt. Piemēram, tad, kad viena mana roka ir aizņemta ar viena un otra ar otra kaķa glaudīšanu. Un man nav trešās rokas, lai ieslēgtu TV vai palasītu grāmatu, bet es nedrīkstu izmantot kādu no esošajām rokām, jo tad mani ķeksē ar nagu, lai es turpinu glaudīšanu.

Un naktī viņi neatlaidīgi mēģina mani 'nogulēt'. Viens apguļas uz vēdera, otrs - uz kājām. Kādu laiku es cenšos pārāk negrozīties, lai viņus netraucētu. Kad es griežos, tad viņi parasti noveļas, bet tas netraucē viņus neatlaidīgi rāpties atpakaļ vairākas reizes naktī. Pat tad, kad es guļu uz sāna, viņi pamanās virtuozi iekārtoties - viens kā gara desa pārguļas pāri manām kājām, bet otrs gorīgi iekārtojas uz mana sāna, un, lai nenokristu, dažreiz notur līdzsvaru ar nagiem.

Sajūtas

Sat, 14 Mar 2009 16:10:03 GMT

Man nepatīk tā sajūta, kas rodas, kad es saprotu, ka es saviem draugiem-puišiem-čomiem sāku patikt tā drusku savādāk. Nu, kā meitene. No sākuma jau var izlikties, ka neko nemanu, lai gan meitenes jau vispār to diezgan ātri pamana. Bet negribas zaudēt jauko draudzību. Un tad, kad draugi vēl sāk izrādīt, ko jūt, tad ir vispār čau...Es nemāku tā normāli pateikt, ka nejūtu to pašu. Vienmēr viss sabojājas.

Un vēl man ir tāda kā apsēstība ar čali, kurš diez vai nojauš kaut ko par manu eksistenci, lai gan man jau liekas, ka mēs esam "dvēseles radinieki" vai kaut kā uz to pusi, jo mums patīk vienas un tās pašas lietas, uzskati lielākoties arī sakrīt. Man liekas, ka tas kaut ko izsaka. Man liekas, ka mēs lieliski saderētu kopā. Man liekas, ka es čakarēju savu dzīvi.

Kāpēc tajā mīlestībā visam jābūt kā matemātikas uzdevumā? I. patīk M., kuram patīk A., kurai patīk O., kurš ir iemīlējies L., kura taisās precēties ar S. Aprēķināt varbūtību, ka kāds no viņiem būs laimīgs.

Kāpēc man nekad nepatīk neviens, kuram simpatizēju es un otrādi? Kāpēc šīs sajūtas nekad nekrustojas?

Mīlestības vienīgais/lielākais noslēpums

Sat, 14 Mar 2009 09:55:05 GMT

Blānša Vitmena Marijai Kirī teica, ka visa mīlestības būtība ir teikums: es tevi nekad neatstāšu.
Un tas ir viss. Tā arī ir mīlestība.

Look at me

Sat, 14 Mar 2009 08:51:24 GMT

Ja man vajadzētu balsot par stulbāko un bezgaumīgāko dziesmas klipu, es noteikti vēlētos piešķirt kādu godalgu ATC - I'm in Heaven when You kiss Me, kaut gan līderos noteikti izvirzītos tas pediņš Rusko Star ar Attention Whore.

Pēdējā laikā

Fri, 13 Mar 2009 17:53:43 GMT

Pēdējā laikā man nav bijis pietiekami daudz brīva laika, lai izgulētos, kur nu vēl, lai palasītu vai kaut ko uzrakstītu.

Pats svarīgākais no šajā laikā notikušā ir tas, ka manai māsīcai ir piedzimis puisītis. Piedzima viņš 28. februārī un es nopriecājos, ka nav garais gads un 29. februāris. Tad gan viņam dzīvē būtu problēmas ar dzimšanas dienas svinēšanu. Tagad tikai jāgaida otras māsīcas meitenīte aprīļa vidū un trešās māsīcas puisītis maija sākumā. Tad būs pilnds komplekts. Un vēl pirms 20 gadus sasniegšanas es būšu tante pieciem cilvēkbērniem.

Vispār šogad esmu atpūtusies tikai divas reizes. Vienreiz noziedoju vakaru pirms ieskaites un aizgāju uz jauno klubu, kas atvēries netālu no manām kojām, un tikai tāpēc, lai mani mēģinātu piekaut kaut kāda 'apnarkojusies vecene' (atkal draudzenes teksts), jo "es esot viņu pagrūdusi". Tā nebija. Un līdz pat brīdim, kad mani parāva aiz matiem, es neko nenojautu. Par laimi iejaucās kāds puisis un mani izglāba, un vēl pēc tam ar mani nodejoja pāris dejas. Laikam, jau es tomēr protu savaldzināt puišus "ar vienu rokas mājienu". (Man tomēr vajadzēja pašaizsargāties.)

Otrajā šī gada atpūtas reizē man veicās daudz labāk. Atļāvos pati sev pasniegt nelielu dāvanu un iegādāties biļetes uz izrādēm "Alu cilvēks" un "Alu sieviete", kuras jau sen biju gribējusi apmeklēt. Nenožēloju nevienu mirkli patērētā laika un nevienu mirkli iztērētās naudas. Un tas nav tikai tāpēc, ka redzēju Einaru Repši, kurš bija ieradies ar savu dāmu.

Mainīju savas domas par aktieri Ainaru Ančevski, kurš man agrāk nepatika un pārliecinājos, ka Santa Didžus man nepatīk vēl joprojām.

Bet izrāde "Alu cilvēks" ir lieliskākā, ko esmu redzējusi. Sen nebiju tā smējusies. Un, lai cik primitīva tās patiesība par sieviešu un vīriešu pasaules uztveres atšķirībām būtu, tās ir un paliek patiesība. "Alu sieviete" gan man nedaudz lika vilties, varbūt tās iepriekš minētās aktrises dēļ vai vienkārši tāpēc, ka "Alu cilvēku" ir grūti pārspēt.

Tā kā es savam optimistiskajam kursabiedram esmu apsolījusies vairāk smaidīt un koncentrēties uz pozitīvo, es cenšos piefiksēt nevis tās lietas, kas mani kaitina, bet tās, kas rada pozitīvas sajūtas. (Dažreiz koncentrēties uz pozitīvo nemaz nav tik viegli.)

Tātad šonedēļ man patika, ka:

1) puisis man klubā izmaksāja šampanieti un pat nemēģināja pēc tam uzmākties
2) es vienai pensionārei nopirku baltmaizi, jo viņai nebija naudas (nu un tad, ka es pati pēc tam arī jutos egoistiski laba)
3) es nepaslinkoju un aizgāju paskatīties, kā manas fakultātes meiteņu volejbola uzvar divas spēles
4) KĀ Sūzana No "Bīstamajā mājsaimniecēm" aizgāja pakaļ savam zīmējumam
5) fizikas kolokvijā es dabūju daudz labāku vērtējumu nekā biju gaidījusi es un mana istabiņas biedrene, kura atšķirībā no manis gatavojās (tas nekas, ka es špikoju, jo visi tā darīja un tā galu galā ir fizika)
6) es atklāju nenormāli garšīgu biezpiena sieriņu, ko mēs ar draudzenēm nodēvējām par "trakās vāveres sieriņu" un tagad pērkam katru dienu
7) es atradu vienu no saviem mīļākajiem auskariem, par kuru jau gandrīz pusgadu domāju, ka tas ir pazudis
8) strādājot fizikas laboratorijas darbu ar strāvu, es nedabūju pa pirkstiem, kā tas gadījās vidusskolā
9) beidzot sāk parādīties saule

BET MAN NEPATĪK, KA SAPLĪSA MANS MĪĻOTAIS ROZĀ TELEFONS, KURŠ MAN KALPOJA JAU TRĪS GADUS UN KURAM ES TIEŠĀM BIJU PIEĶĒRUSIES.

Man šodien patīk

Sat, 27 Dec 2008 15:22:39 GMT

Tikko izlasīju Dž. Ērvinga grāmatu "Lūgšana par Ouenu Mīniju" un sapratu, ka man ļoti patīk šis rakstnieks. Nu, man patīk, kā viņš raksta.

Man patīk, ka paprasīju brālim, lai atnes man lielās, zaļās vīnogas un mandarīnus, bet viņš atnesa man tumšās vīnogas un apelsīnus, jo "mandarīni bija tādi nesmuki un zaļās vīnogas bija mazākas par tumšajām".

Man patīk, ka Dido klipā "White flag" tas čalis pašās beigās ieiet savā istabā,apsēžas uz gultas, un aizmugurē ir siena, visa nolīmēta ar viņas bildēm.

Man patīk Polliannas "priecāšanās spēle", lai gan pati nevaru to izturēt pat vienu dienu.

Vēl man patīk, ka man mājās ir pilni plaukti ar pašas pirktām grāmatām. Un tas nekas, ka manas kurpjumānes un somumānes draudzenes nesaprot, kāpēc es "tik daudz naudas tērēju tādām lietām, ja ir bibliotēkas". Bet man ir svarīgi, ka lietas, kas man patīk ir manas. Un nav runa tikai par grāmatām.

Atceros, kā es nekur izmisīgi nevarēju dabūt Atvudas grāmatu "Līgava laupītāja", kuru jau vairākas reizes biju lasījusi. Beigās mamma, kas tolaik strādāja arī skolas bibliotēkā, norakstīja man to grāmatu kā vecu un sabojātu. Zinu, ka tas nav godīgi, bet grāmata ir mana. Šodien atkal ieraudzīju to plauktā. Man patīk, ka tā grāmata tur stāv, un es viņu varu paņemt, kad gribu.

Šodien man patika arī, kā kaķis ālējās ar tualetes papīra rulli. Tas nekas, ka man pēc tam bija jāvāc mazas papīra drusciņas pa visu māju, jo tas tiešām izskatījās amizanti, kā viņš izmisīgi mēģināja to rulli piebeigt ar pakaļkājām.

Šodien man vispār daudz kas patīk. Pati sevi nepazīstu. ;)

Vienīgais, kas man šodien nepatīk (tas tā, lai dzīve neliekas pārāk salda) - tas, ka nevienā no sev pieejamajiem torrentiem es vēl joprojām nevaru atrast filmu Virgin Suicides, kuru gribu noskatīties jau vairāk kā gadu. Un filmā Twilight, ko tikko lejupielādēju ir izgriezta tā vieta, kur viņi "bučojās" Bellas gultā. Tā bija viena no manām mīlākajām vietām, tāpēc visa jēga filmai zudusi. Bet vēl man patika tā vieta, kur viņi abi bija pašā priedes galotnē (man liekas, ka tā bija priede), par laimi tā vieta nav izgriezta, lai gan viņi tur nemaz nebučojas ("nečūpstinās", kā teiktu mana koju istabiņas biedrene un nu jau laba draudzene). Ja man gadītos tikt tādā neaizmirstamā vietā, tad es gan nelaistu garām iespēju.

Dāvanas

Fri, 26 Dec 2008 09:14:15 GMT

Šogad pārsteidzošā kārtā par manu pagaidām (jo visi vēl nav apsveikuši) mīļāko dāvanu ir kļuvusi dāvana no onkuļa, kurš parasti man pasniedz kaut ko, ko citi dāvinājuši viņam iepriekš. Pagājušajā gadā tā bija glezna, kurai aizmugurē vēl joprojām bija novēlējums viņam no labākā drauga. Esmu jau pieradusi neko ievērības cienīgu no onkuļa negaidīt, bet šogad viņš tiešām mani pārsteidza.

Viņš man uzdāvināja smaržas, kas ir īpaši jauki, jo man tieši visas smaržas nesen bija izbeigušās. Turklāt tās smržas kā par brīnumu arī smaržo labi. Tomēr pats jaukākais visā dāvanā ir smaržu pudelīte, kas izskatās kā no vecām kinofilmām. Tieši tādas pudelītes mēs ar draudzenēm vienmēr esam vēlējušās - mazs flakoniņš ar caurulīti, kuras galā ir tāds kā baloniņš, ar kuru šīs smaržas izsmidzināt. Brālis saka, ka tas atgādina klizmas aparātu. Var jau būt, bet toties tas 'klizmas aparāts' ir aptamborēts rozā.

Vispār izskatās šiki. Es vienmēr esmu vēlējusies smaržas kā no kinofilmām.

Lieliskā statistika

Wed, 24 Dec 2008 13:17:49 GMT

Kāpēc man nav Ziemassvētku sajūtas? a) jo šie būs pirmie Ziemassvētki bez mammas un man jau ir apnicis jautājums: "Ziemassvētkos laikam
tāpat pasēdēsiet?"
b) jo manu tēti nomoka kuņģa čūla un viņš ir īpaši īgns, jo neko nevarēs ieēst, bet brālis domā
"patusēties" ar draugiem
c) jo man ir temperatūra un iesnas, un aizsmacis kakls
d) jo es pat nevaru saņemties un izrotāt to plastmasas egli, kas mammai likās tik "ekonomiska un
ērta"
e) jo mans bankas konts ir tukšs pēc dāvanu pirkšanas draugiem un draudzenes puisim, kuru es pat
īsti nevaru ciest
f) jo kaķis šorīt pievēma manu gultu
g) jo pēc svētkiem es varēšu atkal ķerties klāt parādu kaudzei, lai paliktu budžetā, un man ir tiešām
maz laika
h) jo pēc aptuveni 45 min ieradīsies mana krustmāte ar pasaulē garšīgākajām kotletēm un viņas
pirmais (lasi - ikgadējais) jautājums būs: "Kur tad tavs draugs noslēpies?" Lai gan viņa lieliski
zina, ka man nav drauga. "Laikam jau kādā kupenā iekritis." Es varēšu nedaudz ciniski atbildēt,
pasmieties un izlikties, ka man jau vienalga.

Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es gribu ticēt, ka Salavecis, lai gan dzīvo Krievijā, vai Santaklauss, lai gan dzīvo tālu ziemeļos, zina, kur man nest dāvanas. Es gribu mācīties no galvas dzejoli, lai dabūtu dāvanu. Es gribu iet uz mežu pēc eglītes, kurā šķībi iekārt bumbuļus pašos zemākajos zaros. Es gribu uzcelt sniegavīru. Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es gribu, lai man ir 6 gadi. Es negribu būt pieaugusi, jo tad vairs nav nekāda prieka.

Ā, un par to statistiku: 3 no manām 5 māsīcām ir stāvoklī. Tas ir jauki, jo man patīk visi mazie bērniņi, pirms viņi iemācās tā kārtīgi runāt. Tad man vairs patīk tikai daži mazie bērniņi. Vienkārši es jūtos mazliet par jaunu, lai būtu tante nu jau 5 cilvēkbērniem.

Priecīgus svētkus! Bet es vienkārši turpināšu justies kā Skrūdža un Grinča krustojums.

Kā es palaidu garām pirmo sniegu?

Tue, 18 Nov 2008 07:00:58 GMT

Šorīt gandrīz visās dienasgrāmatās var izlasīt sajūsminātus un ne tik sajūsminātus tekstiņus par par slapjo draņķi, kas vakar "kaut uz pāris mirkļiem visu zemi padarīja baltu". Kur pie velna biju es?

Nju, sveikinji labinji!

Sun, 16 Nov 2008 20:50:09 GMT

Īss situācijas atstāstījums: Pagājušajā trešdienā "kreklos" iepazinos ar kādu puisi, nopļāpājām un nodejojām visu vakaru. Tad sekoja apmainīšanās ar telefona numuriem, uzaicināšana draugos, neveikla sarakste un bla bla bla....

Draudzenes priecājās, ka nu beidzot man ir paveicies ar normālu čali. Hmm, it kā jau būtu baigi feini, ja vien es neievērotu, ka viņa īsziņas jau aiznākamajā dienā sāka mani nedaudz kaitināt un atbildēšanu es uzskatīju par lieku kredīta tērēšanu. (Pati apzinos, ka tas neskan romantiski.)Un bija kā tajā anekdotē: Pirmajā randiņā viņa viņam visu pastāstīja par sevi. Otrajā randiņā viņš viņai visu pastāstīja par sevi. Trešo reizi vairs nebija jēgas tikties.

Draudznes, protams, mani lamāja, ka es laižu garām čali bez jebkādiem acīmredzamiem trūkumiem. Viņas nemaz neklausījās manā argumentā, ka man viņš nemaz tā īsti nepatīk. Nu, nav tā ka nepatīk. Bet nav arī tā, ka patīk. Bet man gribētos gaidīt tās puiša īsziņas. Un to, ka beidzies kredīts, pamanīt tikai tad, kad nav naudas, lai atbildētu. Gribētos gribēt viņu satikt, nevis domāt kā izvairīties.
Ā! Un vēl viņš nemitīgi lietoja vārdu - nju - kas mani vienkārši tracina. Nju, kā iet? Nju, ko dari? Nju, nevar būt. (12 īsziņās 16X!!!) Domās es sāku viņu saukt par ņuņņu. Protams, ka es draudzenēm to neatklāju, lai viņas nedomātu, ka es esmu galīgi jukusi un atsakos tikties ar čali tikai tāpēc, ka viņš lieto vārdu nju. (Čaļiem nevajadzētu lietot "nju", ja ir tādas pašas nozīmes, bet daudz vienkāršākais un vīrišķīgākais "nu".) Un vēl tās demunitīva formas - rociņas, sapnīši, jautājumiņš. Goda vārds, viņš man sāka atgādināt Nedu Flandersu - sveikiņi labiņi!

Nākamajā ceturtdienā viņš mani aicināja uz tikšanos, bet es teicu, ka diemžēl braucu mājās. (Es arī grasījos braukt mājās, bet pēdējā brīdī mani plāni mainījās, taču es aizmirsu viņam to paziņot.)Protams, ka tieši viņam es uzskrēju virsū "kreklos" ar milzu smaidu sejā un slapju čolku no dejošanas. Pirmais, ko es tajā brīdī, kad viņš mani pamanīja, varēju izdomāt, bija 0,08 sekundes ātrumā apmesties par 180 grādiem, satvert draudzeni aiz rokas un ar ātrumu 150 km/h traukties cauri pūlim, lejā pa kāpnēm uz meiteņu tualeti, tupēt tur un izmisīgi brēkt, lai man atnes jaku. Un tas viss tikai tāpēc, ka es jutos vainīga un nespēju, kā mana draudzene ieteica - "uzspļaut visam un iet tālāk dejot". To es nsespēju aptuveni 7 min un tad, negribēdama, lai kaut kāds mazpazīstams čalis izbojā man vakaru, devos atpakaļ uz dejuzāli. Tā nu es domāju, ka mūsu vēl nesākušās romantiskās attiecības pēc manas riebīgās izdarības būs automātiski beigušās. Jā, ceri vien, ka viss būs tik vienkārši! Nākamajā dienā 'draugos' jau mani gaidīja vēstulīte: Nju, šodien arī iesi kaut kur atpūsties?
Sākumā es domāju, ka tas ir cinisks jautājums. Bet Nedu Flandersu tas tiešām vienkārši interesēja. Viņš bija tik smalkjūtīgs, ka spēja iztēloties mūsu incidentu par nenotikušu. Izmēģināju visādus mājienus, līdz beigās skaidri un gaiši pateicu, ka nekas mums nesanāks.

Un pati es vēl sūdzos, ka man nav drauga? Ok, es negribu kaut kādu baigo mačo, kas mani katru otro trešdienu nedaudz iekaustītu, izrādot savu vīrišķību un izteikti smukulīši ar rozā krekliņiem un želejainām matu šķipsnām mani arī nekad nav piesaistījuši. Ehh, laikam jau es pati nezinu, ko es gribu. Bet dažreiz ir tā...nu tāda sajūta. Vai nu ir, vai nav. Un, ja ir, tad tu gaidi īsziņas, tad vismaz pirmos mēnešus tev ir rozā briļļu efekts un nekas tai cilvēkā nekaitina un tu nemēģini no viņa izvairīties.

Es būtu varējusi vienkārši pieiet Nedam klāt un paskaidrot, ka plāni mainījušies un es nekur neaizbraucu. Tas būtu tikai loģiski. Bet, ja pirmā reakcija ir bēgšana, tas neliecina par patiesām jūtām, vai ne?

Atkal pesimisms no citu pozitīvisma

Mon, 27 Oct 2008 14:05:46 GMT

Mana māsīca ir nomainījusi jau nez kuro čali pāris mēnešu laikā, nespēju izsekot līdzi skaitam. Izmaiņas redzu tikai nejauši satiekot viņu uz ielas.
Otra māsīca ir apprecējusies un gaida pirmo bērniņu.
Viena draudzene nesen pārcēlās pie sava čaļa. Otra pārcēlās uz Ameriku un kārto dokumentus, lai arī viņas puisis varētu pārcelties pie viņas un viņi varētu apprecēties.
Manai bijušajai klasesbiedrenei no vidusskolas ir šovasar piedzimusi meita. Un tik tikko es ieraudzīju 'draugos', ka mana klasesbiedrene no pamatskolas ir nesen apprecējusies.
KAS NOTIEK LATVIJĀ? Pie velna, man ir tikai 19 gadu. Kāpēc man rodas sajūta, ka tūlīt, tūlīt man sāks pietrūkt laika...Sajūta, ka mana dzīve stāv uz vietas, jo nekas, pilnīgi nekas, nenotiek. Diena pēc dienas, visas līdzīgas iepriekšējai.
Labi, ok, es tagad negribu precēties (nu tieši tagad, nevis vispār), bērnam absolūti neesmu gatava, jo pati lielākoties vēl jūtos kā bērns, bet tas, ka man pat nav drauga, kad visi apkārt precās un ražo bērnus, liek justies tā neomulīgi.
Vispār man liekas, ka es dzīvoju svešu dzīvi. Jo nekas nav tā, kā vēlos ES. Kad es pabeigšu savas bakalaura studijas, man būs 25, tad maģistrs, tad doktorantūra (varbūt), tad darbs, darbs.Un kad man dzīvot? Tā pa īstam? Es nemāku, kā citi - vienkārši baudīt dzīvi jau tagad, neuztraucoties, par pienākumiem, parādiem, nokavētiem termiņiem. dažreiz es tiešām jūtos kā pensionāre jaunā ķermenī. Tad man gribas visu mest pie malas, uzspļaut visam, beigt censties, jo es vienkārši esmu nogurusi. Es vienkārši netieku citiem līdzi. Pilnīgi vai gribas teikt - "Kaut ātrāk pienāktu pensija un es varētu justies kā savā ādā!"

Universitātes nejaukie brīži

Sat, 25 Oct 2008 17:05:45 GMT

Dažreiz mani pārņem sajūta, ka es neesmu nonākusi īstajā vietā. Programma nepavisam nav tāda, kādu biju iedomājusies. Cilvēki kursā man ne pārāk patīk. (Bet tas ir pilnīgi normāli, jo man vispār cilvēki diez ko nepatīk.)Un man nav ne jausmas, kas es būšu "kad izaugšu liela".
Un tad es sēžu tēlotājģeometrijā, kur ir jāuzrasē seši uzdevumi, un nevaru atcerēties, kā īsti jādarbojas ar transportieri, kuru grozu savās rokās. Protams, ka es nesaukšu pasniedzēju, lai viņš man palīdz šajā jautājumā. Tas būtu nedaudz pazemojoši. Tāpēc es mēģinu tikt galā pati saviem spēkiem. Un tāpēc, brīdī, kad visi jau pošas projām, es paskatos uz savu lapu un redzu, ka tur iezīmēts tikai viens 60 grādu liels leņķis, turklāt to neiezīmēju es, bet Viesturs, mans izpalīdzīgais kursabiedrs. Ļoti ražīgas 45 minūtes.
Mērniecībā man jau trešo reizi nav sanācis pareizs rezultāts, kad es beidzot pasaucu lektoru un klusi viņam pajautāju, kas varētu būt par vainu. (Lektors ir vecs krabis, kuram mutē VISI zobi ir no zelta. Lai man nesaka, ka universitātē maksā zemas algas. Kad viņš pasmaida, man uz muguras uzmetas zosāda.)Tad lektors skaļi pa visu klasi nobauro - bet, sirsniņ, tev aritmētika klibo! Tikai tāpēc, ka es nokļūdījos par 0,1 grādu. Lieki piebilst, ka tajā brīdī es nemaz nejutso kā sirsniņa.
Es atnāku uz kojām, izbadējusies kā vilks, un atklāju, ka istabas biedrene ir apēdusi manu maizi.
Apguļos gultā, skatos griestos un domāju - kur es atrodos? vai tā tiešām ir mana dzīve?

Dzīvnieku patversme

Sun, 12 Oct 2008 07:18:23 GMT

Visvieglāk jau ir pateikt - "Es tur nevaru ieiet, jo tad man lūzt sirds, gribas visus paņemt uz mājām...tas ir smagi."
Protams, tas IR smagi, it sevišķi tad, kad tu ieej tajā būriem pilnajā telpā un visi sunīši skaļi rej un lec uz augšu, lai tu pamanītu tieši VIŅU. Viņi jau nezina, ka tu neesi šeit ieradies, lai vestu viņus uz laimīgajām mājām...

Pagājušo trešdienu beidzot bijām ar draudzeni aizbraukušas uz "Dzīvnieku draugu" brīvprātīgi pastrādāt. Izvedām pastaigāties 4 suņus, kas iespējams tā arī būtu nosēdējuši visu dienu būrī, jo darbinieku tur tiešām trūkst. Un ir sunīši, kas tā arī netiek izskrieties. Protams, bija sāpīgi skatīties, kā viņi rāvās atpakaļ, kad tuvojāmies patversmes durvīm pēc burvīgās pastaigas.

BET daudz milzīgāks bija gandarījums, kad Čombis un Demija dauzījās pa rudenīgajām lapām un mums ar Baibu nācās skriet viņiem līdzi gar dzelzceļu tik nebēdnīgi kā bērnībā, kad mazs suņa bērns laizīja man seju pāri plūstošā mīlestībā, kad man nācās līst caur zariem un brikšņiem, lai Krona varētu atrast kaut kādu vecu kaulu, ko apēst, kad mēs ar draudzeni gājām katra savā ceļa pusē un pīpējām, jo mūsu suņuki īpaši labi nesapratās... TAS IR TO VĒRTS.

Pat, ja suņuki brīvībā ir steidzīgi, jo saprot, ka nāksies atgriezties būrī, pat ja viņi nežēlīgā ātrumā steidzas uz priekšu, cenzdamies paspēt apošņāt pēc iespējas vairāk, pat, ja viņi uzbrūk kaķiem un tu knapi vari viņus noturēt, pat, ja viņi pēc pastaigas sēž būrī un raugās uz tevi ar TĀDĀM acīm....TAS IR TO VĒRTS! Jo tu esi viņiem devis iespēju izbaudīt sauli, vēju, čaukstošās rudens lapas un smaržas, smaržas...

Tāpēc es uzspļaušu tam, ka tas ir smagi un trešdien braukšu atkal. Jo palikt malā un aizbildināties ar sirdssāpēm ir visvieglāk.

Par to pašu hokeju

Fri, 10 Oct 2008 06:57:59 GMT

Vakar pirmoreiz mūžā biju aizgājusi uz hokeju "dzīvajā". Lai gan mūsējie Sanktpēterburgu neuzvarēja, tomēr turējās godam. Man vēl tika hokeja "saldais ēdiens" - gan papildlaiks, gan "bullīši", kas krietni vien pabojāja nervus. Lai gan skatījos caur pirkstiem, mierīgāk nebija. Toties "Arēnā" sajūta bija tāda, ka man liekas - es nekad vairs neskatīšos hokeju pa TV.

Dream, dream, dream

Fri, 03 Oct 2008 17:59:29 GMT

Un, starp citu, aizvakar man bija GADSIMTA SAPNIS, kuru nesaudzīgi pārtrauca modinātājs. Visu dienu biju nedaudz īgna. Gribēju tikai atgriezties savā siltajā midziņā un turpināt sapņot, kas, protams, nebija iespējams, jo man ir pienākums pret valsti, kas apmaksā manas mācības. Vispār man pienākuma apziņa ir pārāk spēcīga. Dažreiz gribētos tā vienkārši dzīvot.

Bet vispār, ja mana dzīve būtu kā tajā sapnī, tad es nekad neietu gulēt.

Patīkams pārsteiguma moments

Fri, 03 Oct 2008 15:03:07 GMT

Šodien biju aizgājusi uz frizētavu pielīdzināt čolku, kas jau kādu pusmēnesi pamatīgi samazināja manu redzes leņķi un drusku krita uz nerviem. Tā kā iepriekšējo reizi, kad es pati ar šķērītēm aplīdzināju sev čolku, tas neizskatījās īpaši estētiski, šoreiz šo darbiņu uzticēju profesionālei. Sanāca baigi "čoini". Šitā friziere zina vārdu "slīps" arī latviešu valodā un negriež čoklu, izmantojot par mēru lineālu. Bet ne jau tas ir tas jaukākais. Jaukākais ir tas, ka uz manu jautājumu, cik jāmaksā, viņa atbildēja, ka par čolkām naudu neņem. Teica, lai nāku atkal, kad ataugs, un vēl novēlēja jauku dienu.

Man liekas, ka viņu savaldzināja mani mati.

Sāpīga atziņa

Thu, 02 Oct 2008 17:28:56 GMT

Tēlotājģeometrijā es tēloju, ka saprotu ģeometriju.

Vietas, kur var sajust bezgalību

Sun, 28 Sep 2008 08:47:00 GMT

Un tiešām ir pasaulē tādas vietas, kur šķiet, ka laiks rit pavisam savādāk. Nav steigas, burzmas, ikdienišķu problēmu, stresa, cilvēku un mašīnu radītā trokšņa. Es dievinu ārpuspilsētas zaļumu, nesteidzīgo dienas ritmu, gotiņu milzīgās acis, kukurūzu, kas garāka par mani...Un arī debesis tur ir pavisam citādākas.

Pagājušajā nedēļā draudzenes puisis veda mani atpakaļ uz prakses kojām no R.A.P. koncerta. Bija jau galīgi tumšs, tāda spocīga migla un sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks...(Es taču vienkārši nedrīkstu skatīties šausmu filmas.) Šosejas malā izkāpām no mašīnas uzpīpēt, pacēlu uz augšu skatienu... TĀS TIK BIJA DEBESIS! Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi mūžā. Visiem zināms, ka ārpus pilsētas zvaigznes redzamas daudz vairāk un spožākas, bet tādas zvaigznes es nebiju redzējusi nekur. Likās, ka virs galvas turas milzīgs, telpisks kupols, piebērts ar lielākām, un mazākām zvaigznītēm tikai pāris metrus virs manis - atliek tikai pastiept roku un pieskarties tās aukstumam. Skatījos vienā zvaigznē, aiz tās bija vēl cita, tad vēl viena, arvien tālāk un tālāk bezgalīgajā tukšumā. Šādos brīžos uz sekundes simtdaļu tiešām pavīd apziņa, ka ir iespējams Visums, kam nav robežu. Un no zvaigžņu puses skatoties es biju tikai sīks punktiņš, kas kūpina cigareti šosejas malā. Neviens man nevar iestāstīt, ka zvaigznes ir izdzisušas pirms miljoniem gadu. Tur jābūt vēl kaut kam.

Tāpat ir ar govju acīm. Ja ieskatās dziļi, dziļi, tad bezgalīgajā brūnumā var redzēt mazu zvaigznīti. Un tā govs uz tevi skatās ar tādu skatienu...It kā zinātu kaut ko tādu, par ko tev nav ne mazākās nojausmas. It kā zinātu par tevi visu. Vajag tikai mierīgi ieskatīties govij acīs un tad to var just.

Un tāpēc es saku, ka es neprecēšu vīrieti, kuram nebūs lauku māju. Es savus bērnus neaudzināšu tikai pilsētā. Negribu, lai viņi pazītu govis, zirgus un cūkas tikai pēc attēliem komiksos, kur tie saģērbti supervaroņu drēbēs. Vajag vietu, kur aizbraukt atpūsties, vienkārši atkrist sniegā uztaisīt "eņģelīšus", izravēt biešu dobi, apdedzināt muguru īstā saulē nevis solārijā un sajust dabu, kas ir tiešām varenāka par jebko, ko ir radījis cilvēks. Jā, piramīdas ir iespaidīgas un grieķu tempļi arī, nemaz nerunājot par tiem simtstāvīgajiem monstriem, ko ceļ mūsdienās. bet daudz spēcīgāk mani ietekmē daba - kalni, ūdenskritumi, klintis, jūra... Ir tādas vietas, kur stāvot, ieklausoties klusumā, cenšoties ar katru ādas milimetru uztvert vissmalkāko vēja pūsmu, var sajust bezgalību. Un tad man liekas, ka ar nāvi vēl nekas nebeidzas.

Par izlikšanos

Fri, 12 Sep 2008 11:57:51 GMT

Cilvēki visu laiku izliekas. Es, piemēram, izliekos sabiedriskajā transportā. Izliekos, ka cītīgi skatos pa logu, lai nebūtu jāsveicina cilvēki, ar kuriem man ir neskaidras attiecības tieši sasveicināšanās līmenī. Dažreiz sasveicinamies, citreiz tikai neveikli saskatāmies. Tad jau vieglāk izlikties, ka skaties pa logu. Var arī tiešām skatīties pa logu.

Vēl es izliekos, ka guļu, ja man apsēžas blakus paziņa, ar kuru nu galīgi negribas runāt. Nu ir tādi cilvēki - it kā jauki, bet tas neveiklais klusums un vispārīgās frāzes...Dažreiz izliekoties, ka esmu aizmigusi, es tiešām aizmiegu. Un dažreiz tā var pabraukt garām savai pieturai.

Vakar, braucot no universitātes, man gandrīz divas stundas nācās izlikties, ka esmu aizmigusi, lai gan miegs nemaz nenāca. Tā bija laba iespēja izvairīties no blakussēdētājas apnicīgajiem/simtreiz atkārtotajiem stāstiem "kas, ar ko, ko darīja, kur" un mierīgi padomāt savas ikdienišķās domas.

Vēl es tēlotājģeometrijas un rasēšanas lekcijās izliekos, ka visu saprotu, bet tikai tāpēc, ka sēžu pirmajā solā. Skolotājs bieži vien pārlaiž pirmajos solos sēdošajiem skatienu, tad es cenšos savilkt tādu gudru sejas izteiksmi, it kā visu laiku būtu rūpīgi iedziļinājusies viņa teiktajā.

Vēl es izliekos, ka neesmu izsalkusi, kad man piedāvā kaut ko tādu, kas man negaršo.

Un, ja tā padomā, es gandrīz visu laiku izliekos.

Rasēšana

Sat, 06 Sep 2008 20:30:09 GMT

Šodien ķēros klāt pie sava mājasdarba un sapratu, kāpēc lielākā daļa cilvēku nevar ciest vārdu: rasēšana. It sevišķi smagi klājas tādiem kā man, kam galīgi nav pacietības, precizitātes izjūtas un prasmes pareizi turēt rokā zīmuli, lai tas neizsmērējas pa visu lapu. Turklāt arī tādu spēju, kā izveicīgi darboties ar lineāliem, lekāliem un cirkuļiem man nav. Man nav nekā, izņemot abas manas absolūti veselās, bet neizskaidrojami tizlās rokas.

Bet vispār mans stāsts sākās jau bērnībā, kad es novedu līdz asarām bērnudārza grupiņas audzinātāju ar savu origami prasmi.

Vēlāk jau skolā es biju vienīgā 3. klasē, kas nespēja izveidot pieklājīgu puzuri. (Skolotāja manējo nepiekāra pie griestiem. Viņa nepiekāra arī Aleksandras puzuri, bet tikai tāpēc, ka Aigars uz tā nejauši uzsēdās. Uz manējā neviens nebija uzsēdies, lai gan izskatījās citādi.)

Nekad neesmu varējusi izgriezt apaļas sniegpārsliņas, uzadīt vienāda izmēra cimdus, izšūt krustdūrienā un līmi man vispār labāk nedot rokās. Ar cirkuli es varu darboties tikai tad, ja esmu to cieši izdūrusi cauri vismaz pārdesmit lapām, bet tāpat es vienreiz pamanījos to salauzt.

Šodien man nemitīgi lūza zīmuļi. Tas mani ārkārtīgi saniknoja. Jo vairāk es tos m..... asināju, jo vairāk viņi lūza. beigās bija jau pavisam maziņi. Un uz milimetru papīra man jau bija izdzēsts caurums, bet tie burti vienalga izskatījās kroplīgi. beigās es jau biju gatava saplēst to s... lapu vai vismaz salauzt kādu no zīmu;liem, kas patiesībā bija pie visa vainīgi.

Pirmā nedēļa kojās

Fri, 05 Sep 2008 08:35:56 GMT

Jā, dzīve kojās ir tieši tāda, kāda ir dzīve kojās. Durvis tiek virinātas visu laiku, nepazīstami puiši piesakās salabot gultu, pēc gludekļa eju pie meitenēm uz 93. istabiņu, no manis lādētāju aizņemas meitene no 104. istabiņas, gaitenī nemitīgi ož pēc kaut kā cepta/vārīta, turklāt jau 1. septembra rītā mans stāvs bija pievemts. Bet tā nav ne vainas. Vismaz pagaidām ir interesanti.

Protams, ka komforts nav nekāds dižais, par ko dažas "dāmas" nemitīgi sūdzas, bet tā kā es neesmu īpaši izsmalcināta un manieres man nav kā Brī van de Kampai vai Erkilam Puaro, tad es varu matus izmazgāt arī izlietnē un baudīt koju priekšrocības, ko zaudē tie, kas īrē dzīvokli. Pirmkārt, tā ir iespēja ātrāk iepazīties ar kursabiedriem un citiem studentiem.

Kad uzeju uz balkona uzpīpēt puiši no blakus kojām, izliekušies pa logu, mēģina uzsākt sarunu, bet pagaidām es esmu/izliekos diezgan nepieejama. Toties pretī kojām, aptuveni 60-70 m no ieejas ir ČBK, kur studenti var iet padejot/paklausīties latviešu grupas/iepazīties/piedzerties. Es pārsvarā praktizēju pirmos 2, bet dažreiz gadās arī tie pēdējie ar cerību, ka nākamajā dienā mani neatcerēsies/neatpazīs.

Bet dejot dažreiz sanāk tā, ka otrā dienā kājām ir vajadzīgi plāksteri. Tad nu es atklāju, ka arī plāksterus ir skārusi inflācija. 1,90 Ls par paciņu man (kā jau studentei) liekas padārgi, jo par to pašu naudu es varu arī paēst pusdienas. Biju diezgan laimīga, ka esmu tik vērīga un plauktā pamanīju arī plāksterus pa 70 sant, kurus ātri paķēru (pēdējā paciņa) un nesos pie kases samaksāt. Kojās atklāju, ka nemaz neesmu tik vērīga un neesmu pamanījusi diezgan lielo uzrakstu FOR KIDS. Heh, bet plāksteriem nav ne vainas, lai gan tiem virsū ir mazi Vinniji Pūki,tie turas daudz ilgāk un labāk par parastajiem. Domāju, ka šie kļūs par maniem mīļākajiem plāksteriem.

Viens pagalam neveiksmiigs vakars.

Sat, 30 Aug 2008 16:43:26 GMT

Vakar man bija tieshaam traka diena. Fui. Fui.

Atbraucu maajaas no ciemoshanaas pie draudzenes ljoti labaa garastaavoklii, ieliku mazgaaties velju un tad pieseedu pie datora samekleet paaris dziesmas. Neko no taa man labaak nevajadzeeja dariit. Peeksni manaa acu priekshaa izlec skaists zirgs, skalji iezviedzas un anglju valodaa pazinjo, ka mans dators ir inficeets ar Troyan viirusu. Turklaat zirgs ir ljoti varens un lepns - vinsh speej izlaviities cauri antiviirusu programmai un 3 min laikaa inficeet paari par 4 tuukstoshiem manu failu. Neviena datora poga nedarbojas un es esmu vieglaa panikaa, jo no datoriem jau taa gandriiz neko nesaprotu - kur nu veel shaadaa situaacijaa. Protams, ka ir piektdienas vakars, darba diena ir beigusies un nevienu meistaru es nevaru izsaukt.

Peeksni dators pats no sevis izsleedzas. Izsleedzas arii visas paareejaas elektroieriices maajaas, ieskaitot griestu lampu. Kaut kaa notaustos lejaa uz pirmo staavu. Paprasu kaiminjiem, vai vinjiem ir gaisma. Portams, ir. Naakas luugt, lai atnaak un apskata manu elektriibas skapi. Izsisti ir gandriiz visi korki. Velasmashiinas korkis vispaar ir paardedzis. Pidzhammas biksees staavu pagalmaa un skatos, kaa kaimins kimereejas pa elektriibas skapi, liidz beidzot gaisma uzrodas.

Meeginu par jaunu iesleegt velasmashiinu. Tas, protams, neizdodas. Negribas jau veert valjaa taas durtinjas, bet atstaat uz visu nakti slapjumaa dreeebes arii negribaas. Dilemma. Beigaas atveru durtinjas, skaista uudens shalts sameercee manas chiibas. Saaku pa vienam vilkt aaraa savus caur un caureem slapjos apgeerba gabalus un censhos izgriezt tos ar rokaam. Atklaaju, ka esmu tizla, jo jau peec ceturtaa dzhemperiisha man saak saapeet rokas. Bet es tomeer varoniigi pabeidzu savu darbu, diemzheel izstaipot savu miilaako sarkano jacinju. Ar mazu kruuziiti izsmelju no velasmashiinas atlikusho uudeni, saslauku griidu un juutos kaa Suuzena no Biistamajaam maajsaimnieceem.

Kad shodien teetis atnaaca no darba, iesaaku savu staastu ar taadu miiliigi nevainiigu un bezpaliidziigu: teeti, zini, kas man vakar notika... Domaaju, ka vins buus diezgan prieciigs, kad es aizbraukshu uz kojaam un saakshu visu demoleet tur, liekot pashas maaju mieraa.

Shodien meistars aizvaaca no mana datora to viirusu. Pazudis ir pilniigi viss - fotograafijas, viss manis rakstiitais, dziesmas, filmas, pat latvieshu valoda no worda. Nu bet riit es jau braucu uz kojaam. Vinji tur ir gudri un skiet, ka mani labi paziist, jo jau pirmajaa meenesii ir jaasamaksaa 30 LS droshiibas nauda par iespeejamajiem bojaajumiem.

Sidra nama likumi

Tue, 12 Aug 2008 20:48:11 GMT

Tagad arī Ērvings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, jo es beidzot sadabūju un izlasīju viņa grāmatu Sidra nama likumi, kas izrādījās daudz smagāka par filmu. Man tiešām patika filma. Jau bērnībā tā man bija viena no mīļākajām, lai gan tad es maz ko tur sapratu. Bet grāmatu es noteikti nopirkšu. Tāpēc, ka viņa bija tāda... skarba, dziļa un patiesa.

Protams, grāmata lika man mainīt viedokli par abortiem, bet ne tikai. Arī pārdomāt to - cik tālu mēs spējam upurēties to cilvēku labā, ko mīlam - atteikties no saviem sapņiem, palikt otrajā vietā. Par to, ka mēs upurējamies, bet nekad līdz galam, jo tomēr gribam arī kaut ko sev. Kaut vai klātbūtni.

Cik tālu ir jābēg, lai atgrieztos mājās? Cik ilgi ir jāgaida, līdz saproti, kur ir tava īstā vieta? Cik daudz no pasaules ir jāredz, lai gribētu no tās norobežoties?

Vai vienmēr patiesība ir tas labākais? Vai tu esi noderīgs? Patiešām - vai tu dari kaut ko noderīgu?

Ļoti daudz jautājumu. Pretēji uzskati. Un neviens nav nepareizs. Un nevienam nevar piekrist līdz galam. Vai nepiekrist.

Un vēl - mums ir katram savi likumi. Bet ne vienmēr tie ir pareizi. Un ne vienmēr tie padara mūsu dzīvi labāku.

Pa īsto

Fri, 08 Aug 2008 19:32:15 GMT

Vispār jau laikam ar mani ir tā kā tajā Reginas Spektor dziesmā - I never loved nobody fully Always one foot on the ground.

Bet reizēm tik ļoti, tik neizturami gribas visu PA ĪSTO - lai abas kājas iet pa mākoņiem vai vismaz pāris centimetrus virs zemes, lai izput Ņūtona gravitācijas likums un ābols nekad nenokrīt, lai vēderā ieviešas vesels tauriņu bataljons, lai rozā brilles uz deguna vismaz uz mirkli liek visai pasaulei izskatīties nevainojami jaukai.

Man pat nekad nav bijusi tā trulā/mīļā pusaudžu mīlestība, kad pilnas klades piedrukātas/piešvīkātas ar VIŅA vārdu, sirsniņu virtenēm un starptautisko I LOVE YOU. Nekad nav bijusi tā mūsu dziesma/mūsu filma/mūsu pietura/mūsu soliņš un bla bla bla. Bet gribas taču.

Un vēl gribas nekur neiet. Sēdēt vakarā uz dīvāna un kopīgi skatīties TV, it kā mēs būtu jau 20 gadus precējušies (zinu, ka neizklausās aizraujoši)un tad aizmigt uz viņa pleca vai ar kājām viņam klēpī. Tad vēl gribas iet kopā uz veikalu un nokaitināt viņu, jo es nekad neko nevaru atrast, bet pēc tam strīdēties par to, kādu saldējuma šķirni izvēlēties.

Gribas kādu ar ko strīdēties tikai tāpēc, lai pēc tam varētu salabt.

Vienkārši gribas ticēt, ka tiešām ir vēl Īstais/Misters Lieliskais/McDreamy/ Princis baltā zirgā utt. Nu tāds, ar ko tiešām nodzīvot kopā visu dzīvi - bez krāpšanas, šķiršanās, īpašumu dalīšanas un dzīvošanas kopā "bērnu dēļ".

Baiba saka, ka es skatos pārāk daudz romantisko filmu. Viņai diemžēl ir taisnība, bet dzīvē dažreiz vienkārši pienāk periods, kad tu sāc skatīties pārāk daudz romantisko filmu un nopūsties - eh, kaut man būtu tā. Agrāk es skatījos daudz šausmeņu, bet tagad man jau tāpat ir bail iet gulēt.

Dace saka, ka es pārāk daudz gribu. Varbūt. Bet man liekas, ka sliktāk ir, ja vispār neko negrib. Un es negribu samierināties ar 'kaut kādu' tikai tāpēc, lai vismaz būtu 'kaut kas' un es nebūtu viena. Zini, tā - eh, nu kas patrāpījās, ar to būs ok, moš vēlāk būs kaut kas labāks.

Viņas saka, ka gan jau viss man būs. Tikai man ir tāda sajūta, ka paliek arvien mazāk laika. Man paliekot vecākai, liekas, ka drīz pienāks brīdis, kad tāda romantiski neprātīga mīlestība man jau vairs nebūs tā īsti piemērota. Tad vajadzēs to prātīgo mīlestību - kopīgu dīvāna pirkšanu, budžeta plānošanu, tapešu līmēšanu/ vakariņu gatavošanu/draugu un ģimenes saietu apciemošanu... Pret to man nav nekādu iebildumu, es pat tā arī gribētu. Bet pirms tam es gribu to pirmo mīlestību.