|
|
|
Jūnijs 26., 2009
23:53 - Scenārijs
Jau kopš sāku domāt par savu nākotni, esmu šaubījusies un nespējusi izšķirties starp trim dzīvēm, kādas es vēlētos.
Pirmajā es gribētu darīt kaut ko noderīgu, kaut ko "labu", glābt pasauli, kas nemaz nav iespējams. Bet tomēr "iepilināt pilienu jūrā" - braukt uz Āfriku brīvprātīgi palīdzēt badacietējiem, bāreņiem, slimniekiem, karu upuriem, bēgļiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi tos pašaizliedzīgos cilvēkus, kas tam velta visu dzīvi. Es glābtu krastā izskalotus vaļus, protestētu pret kažokzvēru audzēšanu, koku izciršanu Amazones džungļos, laboratorijas dzīvnieku izmantošanu, strādātu ar invalīdiem un trūkumcietējiem tepat Latvijā, bet man ir bail. Es nemaz neesmu tik drosmīga, stipra un pašaizliedzīga, cik vēlētos būt. Es gribu arī kaut ko sev. Ne jau katram lemts piedzimt par Māti Terēzu. Diemžēl.
Otrajā dzīvē es gribētu ar savu mīļoto apceļot pasauli - ar divriteņiem, ar stopiem, ar teltīm mugurā un īrētu treileri, kad mums uzrastos bērni. Būt "drusku hipijam" - izaudzēt garus matus, valkāt košas drēbes un pašdarinātas rotaslietas, ar draugiem, malkojot vīnu no stikla glāzēm vai alu no bundžiņām, apspriest mākslu, dažreiz rakstīt, dažreiz gleznot, gadu padzīvot Grieķijā, un pēc tam gadu Vīnē, un tad atkal, kur acis rāda. Sajust tādu brīvību un mīlestību, kāda ir tikai filmās un grāmatās. Mīlēties naktī zem klajas debess un tad drusku uzsmēķēt. Bet arī tam man nav drosmes. Un vispār man liekas, ka tā nemaz nenotiek.
Trešais variants ir tik neambiciozs un tipisks, ka man pat kauns rakstīt. Es gribi vīru, kurš mani mīlētu un kuru mīlētu es (bez visām tām krāpšanām un pusmūža krīzēm), trīs bērnus (zēnu un divas meitenes), darbu, kurš būtu pietiekami labi atalgots un mani negarlaikotu (vismaz ne pārāk), divstāvu māju (vēlams ar balkonu vai/un terasi) un pāris uzticamu draugu. Gribu ar fotoalbumiem, vecām bērnu rotaļlietām un drēbēm aizkrautus bēniņus; kamīnu; stenderi, ar garuma atzīmēm; ievārījumus pieliekamajā; divus kaķus un suni. Bet, ja nu dzīvē ir arī kas vairākt?
Tā nu es (tipiski sievietei) nemaz nezinu, ko īsti gribu. Būtu jauki, ja varētu paspēt izdzīvot visus trīs variantus, bet dzīve ir pārāk īsa un laika ir maz. Un Tad gribas jautāt, kā tai Prāta Vētras dziesmā: Ir tikai vienreiz dzīvot dots. Un, kā TU domā - vai viss ir izmantots?
Mūzika: Burlap to Chashmere - Digge Dime
|
|
|
