|
|
|
Marts 14., 2009
17:56 - Sajūtas
Man nepatīk tā sajūta, kas rodas, kad es saprotu, ka es saviem draugiem-puišiem-čomiem sāku patikt tā drusku savādāk. Nu, kā meitene. No sākuma jau var izlikties, ka neko nemanu, lai gan meitenes jau vispār to diezgan ātri pamana. Bet negribas zaudēt jauko draudzību. Un tad, kad draugi vēl sāk izrādīt, ko jūt, tad ir vispār čau...Es nemāku tā normāli pateikt, ka nejūtu to pašu. Vienmēr viss sabojājas.
Un vēl man ir tāda kā apsēstība ar čali, kurš diez vai nojauš kaut ko par manu eksistenci, lai gan man jau liekas, ka mēs esam "dvēseles radinieki" vai kaut kā uz to pusi, jo mums patīk vienas un tās pašas lietas, uzskati lielākoties arī sakrīt. Man liekas, ka tas kaut ko izsaka. Man liekas, ka mēs lieliski saderētu kopā. Man liekas, ka es čakarēju savu dzīvi.
Kāpēc tajā mīlestībā visam jābūt kā matemātikas uzdevumā? I. patīk M., kuram patīk A., kurai patīk O., kurš ir iemīlējies L., kura taisās precēties ar S. Aprēķināt varbūtību, ka kāds no viņiem būs laimīgs.
Kāpēc man nekad nepatīk neviens, kuram simpatizēju es un otrādi? Kāpēc šīs sajūtas nekad nekrustojas?
Mūzika: Emiliana Torrini - Jungle Drum
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
