|
|
|
Septembris 28., 2008
11:46 - Vietas, kur var sajust bezgalību
Un tiešām ir pasaulē tādas vietas, kur šķiet, ka laiks rit pavisam savādāk. Nav steigas, burzmas, ikdienišķu problēmu, stresa, cilvēku un mašīnu radītā trokšņa. Es dievinu ārpuspilsētas zaļumu, nesteidzīgo dienas ritmu, gotiņu milzīgās acis, kukurūzu, kas garāka par mani...Un arī debesis tur ir pavisam citādākas.
Pagājušajā nedēļā draudzenes puisis veda mani atpakaļ uz prakses kojām no R.A.P. koncerta. Bija jau galīgi tumšs, tāda spocīga migla un sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks...(Es taču vienkārši nedrīkstu skatīties šausmu filmas.) Šosejas malā izkāpām no mašīnas uzpīpēt, pacēlu uz augšu skatienu... TĀS TIK BIJA DEBESIS! Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi mūžā. Visiem zināms, ka ārpus pilsētas zvaigznes redzamas daudz vairāk un spožākas, bet tādas zvaigznes es nebiju redzējusi nekur. Likās, ka virs galvas turas milzīgs, telpisks kupols, piebērts ar lielākām, un mazākām zvaigznītēm tikai pāris metrus virs manis - atliek tikai pastiept roku un pieskarties tās aukstumam. Skatījos vienā zvaigznē, aiz tās bija vēl cita, tad vēl viena, arvien tālāk un tālāk bezgalīgajā tukšumā. Šādos brīžos uz sekundes simtdaļu tiešām pavīd apziņa, ka ir iespējams Visums, kam nav robežu. Un no zvaigžņu puses skatoties es biju tikai sīks punktiņš, kas kūpina cigareti šosejas malā. Neviens man nevar iestāstīt, ka zvaigznes ir izdzisušas pirms miljoniem gadu. Tur jābūt vēl kaut kam.
Tāpat ir ar govju acīm. Ja ieskatās dziļi, dziļi, tad bezgalīgajā brūnumā var redzēt mazu zvaigznīti. Un tā govs uz tevi skatās ar tādu skatienu...It kā zinātu kaut ko tādu, par ko tev nav ne mazākās nojausmas. It kā zinātu par tevi visu. Vajag tikai mierīgi ieskatīties govij acīs un tad to var just.
Un tāpēc es saku, ka es neprecēšu vīrieti, kuram nebūs lauku māju. Es savus bērnus neaudzināšu tikai pilsētā. Negribu, lai viņi pazītu govis, zirgus un cūkas tikai pēc attēliem komiksos, kur tie saģērbti supervaroņu drēbēs. Vajag vietu, kur aizbraukt atpūsties, vienkārši atkrist sniegā uztaisīt "eņģelīšus", izravēt biešu dobi, apdedzināt muguru īstā saulē nevis solārijā un sajust dabu, kas ir tiešām varenāka par jebko, ko ir radījis cilvēks. Jā, piramīdas ir iespaidīgas un grieķu tempļi arī, nemaz nerunājot par tiem simtstāvīgajiem monstriem, ko ceļ mūsdienās. bet daudz spēcīgāk mani ietekmē daba - kalni, ūdenskritumi, klintis, jūra... Ir tādas vietas, kur stāvot, ieklausoties klusumā, cenšoties ar katru ādas milimetru uztvert vissmalkāko vēja pūsmu, var sajust bezgalību. Un tad man liekas, ka ar nāvi vēl nekas nebeidzas.
Mūzika: Alanis Morissette - Everything
|
|
|
