|
|
|
Augusts 8., 2008
07:34
Pēdējā laikā neesmu īpaši labi izgulējusies, jo:
1. nevaru aizmigt, lai arī cik ļoti man nāktu miegs
2. mēdzu pamosties nakts vidū ar neizskaidrojamām panikas lēkmēm
3. manā istabā vienmēr ir par aukstu/karstu
4. mans kaķis regulāri skaļā balsī prasa ēst ap plkst. 5:00
Visvairāk man traucē neizskaidrojamās bailes no tumsas, kas man jau pāris gadus bija pārgājušas. Tagad es jūtos atkal kā 8 gadus veca. Un vēl, kad ir kaut nedaudz satumsis, man ir bail vērt vaļā jebkuras durvis, jo liekas, ka aiz tām kāds stāvēs, skatīsies uz mani un tad vienkārši pazudīs. Vai stieps man pretī rokas un kaut ko teiks. Baismīga sajūta. Dažbrīd man liekas, ka es pamazām sāku jukt prātā.
Visdrošāk ir gultā, kad palīdz tā jocīgā iedoma - kamēr man acis ir ciet, neviens man neko nevar izdarīt un es esmu drošībā.
Mūzika: The Whitlams - I don't believe anymore
|
22:02 - Pa īsto
Vispār jau laikam ar mani ir tā kā tajā Reginas Spektor dziesmā - I never loved nobody fully Always one foot on the ground.
Bet reizēm tik ļoti, tik neizturami gribas visu PA ĪSTO - lai abas kājas iet pa mākoņiem vai vismaz pāris centimetrus virs zemes, lai izput Ņūtona gravitācijas likums un ābols nekad nenokrīt, lai vēderā ieviešas vesels tauriņu bataljons, lai rozā brilles uz deguna vismaz uz mirkli liek visai pasaulei izskatīties nevainojami jaukai.
Man pat nekad nav bijusi tā trulā/mīļā pusaudžu mīlestība, kad pilnas klades piedrukātas/piešvīkātas ar VIŅA vārdu, sirsniņu virtenēm un starptautisko I LOVE YOU. Nekad nav bijusi tā mūsu dziesma/mūsu filma/mūsu pietura/mūsu soliņš un bla bla bla. Bet gribas taču.
Un vēl gribas nekur neiet. Sēdēt vakarā uz dīvāna un kopīgi skatīties TV, it kā mēs būtu jau 20 gadus precējušies (zinu, ka neizklausās aizraujoši)un tad aizmigt uz viņa pleca vai ar kājām viņam klēpī. Tad vēl gribas iet kopā uz veikalu un nokaitināt viņu, jo es nekad neko nevaru atrast, bet pēc tam strīdēties par to, kādu saldējuma šķirni izvēlēties.
Gribas kādu ar ko strīdēties tikai tāpēc, lai pēc tam varētu salabt.
Vienkārši gribas ticēt, ka tiešām ir vēl Īstais/Misters Lieliskais/McDreamy/ Princis baltā zirgā utt. Nu tāds, ar ko tiešām nodzīvot kopā visu dzīvi - bez krāpšanas, šķiršanās, īpašumu dalīšanas un dzīvošanas kopā "bērnu dēļ".
Baiba saka, ka es skatos pārāk daudz romantisko filmu. Viņai diemžēl ir taisnība, bet dzīvē dažreiz vienkārši pienāk periods, kad tu sāc skatīties pārāk daudz romantisko filmu un nopūsties - eh, kaut man būtu tā. Agrāk es skatījos daudz šausmeņu, bet tagad man jau tāpat ir bail iet gulēt.
Dace saka, ka es pārāk daudz gribu. Varbūt. Bet man liekas, ka sliktāk ir, ja vispār neko negrib. Un es negribu samierināties ar 'kaut kādu' tikai tāpēc, lai vismaz būtu 'kaut kas' un es nebūtu viena. Zini, tā - eh, nu kas patrāpījās, ar to būs ok, moš vēlāk būs kaut kas labāks.
Viņas saka, ka gan jau viss man būs. Tikai man ir tāda sajūta, ka paliek arvien mazāk laika. Man paliekot vecākai, liekas, ka drīz pienāks brīdis, kad tāda romantiski neprātīga mīlestība man jau vairs nebūs tā īsti piemērota. Tad vajadzēs to prātīgo mīlestību - kopīgu dīvāna pirkšanu, budžeta plānošanu, tapešu līmēšanu/ vakariņu gatavošanu/draugu un ģimenes saietu apciemošanu... Pret to man nav nekādu iebildumu, es pat tā arī gribētu. Bet pirms tam es gribu to pirmo mīlestību.
Mūzika: Regina Spektor - Fidelity
|
|
|