|
|
|
Jūlijs 12., 2008
20:01 - Manas bēdas un kapusvētku koris
Ir reizes, kad es gribu runāt par savām problēmām. Un ir reizes, kad negribu. Šodien es negribu. Tomēr par spīti tieši šodien visi uzskata, ka viņu pienākums ir uzklausīt manas bēdas. Viņi saka, ka neko nevajag paturēt sevī. (Šreks tā Fionai teica par atraugām.) Bet man tiešām šodien negribas. Tad nu man nākas kaut ko neveikli izmocīt, lai labu nodomu vadītie cilvēki nejustos vīlušies. Jo galu galā - viņi tikai man mēģina palīdzēt. Paldies. Bet es no tā nejūtos labāk. Kāpēc visi domā, ka tieši viņi ir tie cilvēki, kuriem es gribētu atklāt savas jūtas/dvēseles stāvokli? Viņi apsēžas uz manas gultas maliņas un gaida...Bet man nav ko teikt. Jo tieši šodien es esmu nolēmusi dzīvot tālāk/domāt pozitīvi/neieciklēties uz skumjo/saskatīt visā gaišo pusi.
Šodien es biju kapusvētkos. Pirmo reizi man patika. (Zinu, ka izklausās dīvaini.) Bet man bija tāds dīvains noskaņojums. Es pat skaļi dziedāju tās garīgās dziesmas. Pirmo reizi neuztraucos par to, cik labi/slikti skan mana balss. Tāpat jau 60-70gadīgo tantīšu koris nebija liels konkurents manam vokālam. Mēs jau bijām vienīgās, kas dziedāja. (Bija vēl daži, kas kaut ko klusi murmināja zem deguna, kas iebāzts lapelē.) Kāpēc cilvēki kautrējas dziedāt skaļi?
Garastāvoklis:: pārēdusies
Mūzika: Anna Nalick - Breathe
|
22:28 - Mūzikas skaņa/skaņas
Tieši/aptuveni pirms gada es pirmo reizi noskatījos filmu The Sound of Music (1965). Man daudz kas tai filmā patika. Bet vislabāk man patika tā vieta, kur Kapteinis veda pie sevīm ciemos Grāfieni, kokos bija sarāpušies viņa bērni un skaļi dziedāja. Kad Grāfiene viņam jautāja, kas tie tādi, viņš tā nevērīgi paskatījās un attrauca - vietējie ciema salašņas. Un tas man neizprotamā kārtā likās ārkārtīgi smieklīgi. Ne jau tas teksts, bet KĀ viņš to pateica.
Reizēm viss ir atkarīgs nevis no tā, ko pasaka, bet kā to izdara.
Un vēl ir ļoti dīvaini, cik maz mēs pazīstam cilvēkus. Ne jau vienkārši cilvēkus, bet tiešām (kā mums pašiem šķiet) tuvus cilvēkus. Bet patiesībā mēs nepazīstam ne savus vecākus, ne draugus, ne bērnus, ne māsas, ne brāļus ne citus tuvus/tālus radiniekus/neradiniekus. Goda vārds - mēs nepazīstam pat paši sevi.
Garastāvoklis:: nu jau labāk
Mūzika: Blue October - Hate me
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |