| LK 2. posms Rīgā 8.11.2014 |
[Nov. 24th, 2014|10:10 pm] |
Pateicoties savam speciālistu atzītajam sniegumam šajā vasarā Eiropas čempionāta laikā, šajā sezonā esmu atgriezies Rīgas turnīru organizatoru brigādē. Vai tas ietekmēja manu sniegumu šajā turnīrā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, sniegšu mazu ieskatu Rīgas turnīru organizēšanas vēsturē. Vēl nemaz tik senā pagātnē (pirms 6-7 gadiem un agrāk) Rīgas turnīrus mēs spēlējām izskaisīti pa dažādām skolām (piem. Rīgas 3. ģimnāzijā, izņēmums bija Rīgas Kauss, kas tradicionāli notika RTU Lielajā aulā), uz kurām tika atvesti galda hokeji ar spēlētājiem un pārējām turnīra sekmīgai norisei nepieciešamājm lietām, kurus mēs uzstādījām no dažādām klašu telpām savāktajiem galdiem. Šīs telpas ne vienmēr atradās tiešā tuvumā zālei, kurā notika turnīrs, un pat ne vienā stāvā ar to, kas bieži nozīmēja pamatīgu fizisku piepūli, staipot tos uz zāli un (kas bija pats trakākais) pēc tam atpakaļ. Pēc turnīra viss tika novākts, sakrāmēts busā un aizvests, un nākamajā turnīrā viss tas pats no sākuma līdz galam. Laiki mainījās, un LGHF šefs R. Blūmentāls noslēdza ilgtermiņa sadarbības kontraktu ar Rīgas Kultūru vidusskolu, kurā jau 5-6 gadus notiek visi turnīri Rīgā, tās zāle un ģērbtuvju iespēja visiem tik ļoti patika, ka ar laiku uz turieni pārvācās arī Rīgas Kauss. Tagad parādījās iespējas lielāko daļu galda hokeju un pārējās "tehnikas" atstāt uz vietas, no novembra līdz februārim (uz Rīgas Kausu tikai samainot hokejus), turklāt pamatgaldus mēs nesām gandrīz vienmēr tikai no ēdnīcas; lai gan šie galdi bija lieli un smagi, tomēr ērti un parocīgi, un divatā tos nest nebija nekādu problēmu. Šie faktori ļoti atviegloja organizatorisko pusi. Tad gadus 2-3 atpakaļ R. Blūmentāls noslēdza vēl vienu sadarbības līgumu ar uzņēmumu, kas ražoja spec. "Medus koka" pamatgaldus. Tos tagad uz katru turnīru ir jāsaskrūvē un jāatskrūvē, toties no ēdnīcas jāatnes tikai 2-3 galdus tiesnešiem un balvām. Turklāt šie galdi ir tā veidoti, lai atrisinātu galda hokeju slīdēšānas un pārveietošanās problēmu spēles laikā, līdz ar to vairs nav jāķēpājas ar līmlentēm un klučiem. Tādēļ var izdarīt secinājumus, ka tagad darbošanās turnīra organizatoru brigādē VAIRS NEVAR IETEKMĒT sportisko sniegumu sacensību laikā; vismaz tādam, kas ir kaut cik fiziski spēcīgs un pieredzējis tutnīru organizēšanas darbos, uz to noteikti nevajadzētu atsaukties slikta snieguma gadījumā (kā man šoreiz). Spēlētājs, kuram organizatoriskais darbs tieši negatīvi ietekmēja sniegumu sacensībās, bija par datoroperatoru padarītais/kļuvušais A. Verčins, un vismaz manuprāt tas nav normāli, ka federācija nevar atrast atbilstošu nespēlējošu cilvēku, kurš par pieklājīgu samaksu (piem. 15 EUR) būtu ar mieru ievadīt rezultātus. Ja par manu sniegumu organizatoriskajā darbā, tad varu sev pārmest 2 kļūdas: 1) kā duadzreiz nespēju laikā no rīta iztaisīties no mājas, kādēļ ierados mazliet vēlāk, nekā organizatoram pienāktos; 2) tūlīt kā sākās pārtraukums, aizgāju ar Lasmani uz veikalu, domādams, ka galdu pārbīde tik ātri nesāksies, taču, kad atnācu, puiši jau to bija izdarījuši. Muciņš man gan deva iespēju reabilitēties, uzstādot rezerves galdus, kā rezultātā man palika pavisam maz laika paēst, bet tur jau pats biju vāinīgs; secinājumus izdarīju un nākamreiz noteikti šīs kļūdas neatkārtošu un strādāšu arvien labāk.
Tagad par savu sportisko sniegumu. Sāku jau labi, nospēlējot neizšķirti ar S. Kadakovski, tikai ar 0:2 zaudēju E. Vītolam (pirms tam Ventspilī viņam zaudēju ar 1:8) un uzvarot A. Zaharovu (2:1). Taču cerības uz augstāko līgu beidzās, zaudējot R. Valainim un G. Ernšteinam ar 0:1 un 0:2. Ja nevaru iemest un uzvarēt viņus, tad par augstāko tiešām nav pat ko sapņot. Vēl gan pacīnījos ar A. Žernovoju (beigās gan zaudēju 4:5) un nospēlēju neizšķirti ar G. Lasmani, taču tam jau vairs nebija nekādas nozīmes (gluži kā pēdējā spēlē ar 0:1 zaudējumam pret G. Paķi...).
Tā nu atkal spēlēju 2. līgā. Sen LRT nebija bijusi tik daudzskaitlīga un spēcīga 2. līga (pēdējo reizi tāda noteikti bija maijā, Latvijas čempionātā, bet kad pirms tam, grūti pateikt). Tajā kārtējo reizi šogad bija "palicis" vēl vasarā Latvijas izlasi Eiropas čempionātā pārstāvējušais R. Kamzols, viens no veterānu izlases līderiem R. Īša (kuru Egils nepamatoti norakstīja, "vecais zēns" pierādīja, ka meistarība nekur nav zudusi, ierindojoties pēc apļa 2, vietā, un, iespējams būtu bijis vēl augstāk par savu gala vietu, ja viņam nebūtu steidzami jāskrien prom...), arī sieviešu izlases līdere I. Zuce - Tenča, iepriekšējā posmā 4.(!!) vietu ieguvušais E. Liepiņs, vēl viens veterānu izlasē figurējošais I. Pavlovskis, vēl ne tik sen pie Inčukalna GHK līderiem pieskaitāmais H. Gals un vēl daudzi "cietie rieksti". Jau pēc nospēlētām 8 spēlēm, sapratis, ka iekļūšana līgas top 4 nespīd, nevis turpināju pacietīgi cīnīties par uzvaru katrā spēlē un pēc iespējas augstāku vietu kopvērtējumā, bet sāku pēc savām sliktākajām tradīcijām spēlēt "uz emocijām" (ko šajā sezonā biju apņēmies vairs nedarīt), cenšoties uzvarēt pretinieku ar paša ego un skaļu bļaustīšanos, nevis paša labo sniegumu. Šādi es "ārdījos" piem. spēlē pret E. Jemeļjānovu (kurš visu "izčakarēja" ar savu aizmiršanu piereģistrēties, es pa to laiku mēģināju sparast, kas un no kurienes viņš ir. Izrādījās, ka viens no D.Zariņa atklājumiem, un nespēlē arī nemaz tik slikti), spēlē, kura izvērtās nervozāka,kā biju iedomājies. Dažkārt pēc muļķīgām kļūdām un analoģiski ielaistiem muļķīgiem vārtiem uz pāris sekundēm nogāju no galda, saķerot galvu un cenzdamies saprast, kas ar mani notiek. Dažkārt tas palīdz, bet šajā turnīrā ne, turklāt biju spiests to darīt pārāk bieži. A. Siliņš, kad es tā izdarīju brīdi, kad viņš no 1:4 bija panācis 4:4 (jāatzīst gan pamatoti) dusmojās (pēc tam Žernovojam atcirtu, ka ja nu kas, var taču paspēlēt 5 sek. ilgāk...). Tas nemaina faktu, ka tā bija viena no manām "pakāstajām" drošajām uzvarām, gluži kā pret Valaini, kuram beigās zaudēju 2:4 paša stulbās spēles dēļ. Toties, kā parasti atņēmu punktus vēlākajiem līgas uzvarētājiem, šoreiz uzvarot gan to pašu R. Kamzolu (priekšpēdējā spēlē ar 4:3), gan nospēlējot neizšķirti ar Emīlu un Ilzi (tikai līgas uzvarētājam E. Siliņam zaudēju ar graujošo 0:7). Ļoti principiālā un nervozā spēlē zaudēju E. Belševicam; rezultāts varēja būt vēl sliktāks, ja viņš būtu vairāk izmantojis manas nepiedodamās kļūdas. Un jau atkal "sausajā" zaudēju Gundegai, ja 10 min. nevaru viņai iemest nevienus vārtus, tas vien liecina, ka šajā turnīrā ar manu uzbrukuma kaut kas NEBIJA kārtībā. Beigās ieņēmu vien 40. vietu, un lai gan pirms tunīra paredzēju, ka diez vai būšu tik augstu kā Ventspilī, taču tik zema vieta noteikti uzskatāma par neveiksmi. Šoreiz to norakstu uz to, ka pēdējās dienās un nedēļās pirms šī turnīra biju sācis mazāk trenēties, kamēr citi savu sniegumu pēc vasaras jau ir +/- atguvuši.
Turnīru vinnēja A. Sīlis un E. Caics, par ko neviens našaubījās jau pirms turnīra sākuma. Taču kopvērtējumā, līdz ar neierašanos Ventspilī, viņiem nekas "nespīd", un tajā savas pozīcijas nostiprināja iepriekšējā posma uzvarētājs un šajā 4. vietu ieguvušais G. Lasmanis. S. K. Lagzdiņš šoreiz 6., Artjoms ar visu savu demonstratīvo netrenēšanos 9., R. Miglinieks 11. Uz mūsu "superduetu" cerēsim un līdzi jutīsim 6. un 7. decembrī notiekošajā mūsu ikgadējā "superturnīrā" Rīgas Kausā, uz kuru ieradīsies arī daži viņiem cienīgi un interesanti pretinieki. Un vēl daudzi "cietie rieksti" no Latvijas un ārzemēm. Mans mērķis tur būs tikt spēlēt 2. dienā. Tas IR reāli, un tā neizpildīšana nebūs attaisnojama. |
|
|