6. Septembris 2006

• 6.9.06 13:58
• Man rakstīja daudz meiteņu, tādēļ vēlējos uzrakstīt tādu kā atbildi, vēstījumu, nmierinājumu. Vienmēr atrodas cilvēki kas stāv pretējās pusēs. Ir tie, kas lec no tilta ar akmeni kaklā, un tie, kas beidzot aizmirst šīs pasaules gaisu. Cilvēki, kuri raud, un cilvēki, kuri piedod. Tie, kas mīl, un tie, kas nīst. Vadoņi un apsmietie. Bezkrāsas zaudētāji un tagadnes spīdekļi. Cilveki ārdās, tekalē, piedzeras, strādā, narkojas, mīlējas. Esmu pārliecināts: kāds, uz mākoņiem zvilnēdams, uz visu to noraugās un smaida. Gluži kā māte skatās uz bērna pirmajiem soļiem, klausās pirmajos šļupstos. Kādu no mums nekas nešķir. Tikai paši nevēlamies pateikt, ka mums nav taisnība, ka tagad ir auksti un mēs vēlamies iegūt, uzmeklēt mājas. Cilvēki uztraucas par to, kas nav svarīgi. Cilvēki negrib šķirties no ienaidniekiem. Sagraiza dabai seju. Tāds ir Dievs.
  Ar šo visu vēējos pateikt, cik elpu saraujoši cilvēki eksistē. Turpretī es esmu apsolījis dzīvot un dzīvošu. Par to nāks laime. Pagaidām ir draudzība ar sevi. Citi to nesasniedz nekad. Ekstāzi, nevis orgasmu.
  Visi cilvēki ir vientuļi. Tādēļ vēlos teikt: iepazīstiet un iemīliet sevi. Tikai pats sevi vari saukt vārdā, novērtēt, respektēt, mīlēt. Pats sev vari radīt neaizmirstamus mirkļus. Tāpat kā nešķīstās skumjas. Pats sev.
  Tādēļ novēlu patiesu draudzību, kas novedīs pie laimes.
  
  Ja kāds vēl arvien jūtas melns, rakstiet man: Rapist, Dzirciema iela 52/2 - 56, Rīga, LV 1055.
  Starp citu, šī sleja, kuru nosūtu, ir arī domāta kā vēlējums vientuļām meitenēm.
  ST.KINOKIJS
• 5 inkubi teicasaku