27. Augusts 2005

• 27.8.05 13:08
• "Mīļais," teica mana sieviete pirmajā tuvības brīdī. "Es tevi arī" – Kārlis vienmēr bija par bailīgu, lai runātu bez aplinkiem. "Es tev pastāstīšu savu vislielāko noslēpumu," ausī iečukstēja Justs, kad biju jau pusnomodā, "Es tevi mīlu."
  Ir bijušas arī citas atzīšanās. Taču es tie, kurus esmu mīlējis es, vienmēr bijuši daudz neatkarīgāki un pilnāki savas brīvības, nekā es pats. Citādi man nav derējuši, viņu atzīšanās mīlestībā man bijušas kā pīlei ūdens.
  Šorīt domāju, kur šīs atzīšanās paliek, kad nav nekā cita, kā tikai atmiņas. Kur paliek šī uzdrīkstēšanās un ticība?
  Nekur nepazūd.
• 7 inkubi teicasaku