Dzīvokli skatīt bija sanākuši cilvēki desmit. "Ja jums patīk šis dzīvoklis, es jūs pierakstīšu savā lapā. Ja būs vairāki pretendenti, to, kuram izīrēt, izlems saimnieki. Ja saimnieki būs jūs izvēlējušies, mēs jums rīt piezvanīsim," savu penteri ber meitene no dzīvokļu izrādīšanas firmas. Dzīvoklis ir diezgan jauks – plaša viesistaba ar izeju uz balkonu, augstie griesti. Tualete gan varēja būt lielāka par pusotru kvadrātmetru, bet ko var gribēt – veca māja pilsētas centrā. Guļamistabu mēs, protams, iekārtosim gaumīgāk.
– Te ir virtuve ar veļas mašīnu –, ir ieradusies arī saimniece, – Mans dēls pirms pāris mēnešiem aizbrauca uz Brazīliju, – viņas balsī jaucās lepnums un rūgtums.
– Bet fūnit? – apmēram metru zem mana apvāršņa parādās rudi krāsota japāniete, kas aktīvi žestikulē. – Fūnit paliek?
– Ko? – saimniece pieliecas, lai ieraudzītu mazo traucētāju. – Ak, mēbeles. Jā, paliek.
– Un uz cik ilgu laiku? –, jautājums izšaujas kā no ložmetēja.
– Uz gadu.
– KO?! Tikai gadu?
– Vācies! – saimniece pēkšņā neiecietībā izmet rokas teatrālā žestā.
Japāniete tiešām paklausīgi pazuda no apvāršņa.
Saimniece iespurdzās.