sasodīti riebjas atavdas. tās neizbēgamās.
izvairos no rokas spiešanas un lakatiņa plivināšanas.
bet tas nelīdz.
atvadas ir nenovēršamas. tās atkārtojas atkal un atkal.
ikviens no miljons sīkumiem spēj aizvilināt mani atpakaļ. un neatkarīgi no tā, cik īsu mirkli tur pabūts, realitāte allaž pamanās iebliezt pliķi. ir dažas tādas atvadu mizanscēnas, kas tiek izspēlētas vēl un vēl.
atvadas ir neizbēgamas.
sasodīts.

p.s. nez kādā vecumā cilvēks iemācās samierināties, proti, nevis piedot, bet aizmirst? un nevis citiem, bet sev.