sev nesaprotamu iemeslu dēļ esmu izvēlējusies nodarbi, ar kuru pat vairāku gadu laikā neesmu iemācījusies mierīgi sadzīvot.
ja mans viedoklis par to mainās atkarībā no visneiedomājamākajiem apstākļiem, tad viņa gan konsekventa - allaž dzen mani grīdā.
nu gluži vai tiešā nozīmē.

šobrīd tas tuvojas savam apogejam - pat sapņos esmu sākusi Herakla cienīgus staļļus mēzt...

un atkal gluži vai tiešā nozīmē.
pagājušajā naktī sapņoju, ka beržu grīdu skolā, kurā mācījos pirms teju vai divdesmit gadiem.
beržu, beržu.
laiks skrien.
kā netīrs, tā netīrs.
sarodas kaut kādi ļaudis, un man šaušalīgs kauns, ka ATKAL neesmu varējusi izdarīt nedz labi, nedz laikā.
turklāt esmu totāli akla un neredzu (vai vismaz gana stulba un nesaprotu, ka jau sen redzu), kur ir tā fatālā kļūda


arvien cenšos sev iestāstīt, ka mazohisms nav tā precīzākā manu darba gaitu diagnoze.
taču tas mani nemierina.

sasodīts!