arvien pārsteidz tā dīvainā vēlme, tuvojoties vecā gada pusnaktij, vismaz par kaut ko un vismaz sev solīties
- būšu labāka, strādāšu vairāk, ēdīšu mazāk, dzīvošu gudrāki, taupīšu naudu un turēšu muti.

esmu gana veca, lai vismaz simtu piecas reizes tikai uz savas ādas vien būtu piedzīvojusi šādu solījumu totālu bezjēdzību.
un tomēr jau tagad jūtu, ka ap manu pauri kā stulbuma galaktikas centru spieto vesels lērums solījumu.

p.s. šogad jauninājums - dažus apsolīšanas meistarstiķus kāds ar melnu uz balta iemūžinājis. die's do'...