šodien domāju par "rotēšanu un sauso atlikumu".

tas nevien skan ārprātīgi, bet tā arī ir.
visu dienu uzriņķi uzriņķi vien ap, vells viņu sazin, kādu mistisku asi.
kājas ap krēslu (nu to ar ritentiņiem), galva ap rumpi, zeķubikses ap miesas varenāko daļu, acis uzriņķi, mēle uzriņķi. ausis rotē, zirgaste ar' un domas (ja vien histērisku vairāk un mazāk abstraktu vienību pingpongu var tik glaunā vārdā saukt).... ai, virpuļi, virpuļi.
un "sausā atlikuma" (nez kurš bija tas varas vīrs/sieva, kurš šito publiski nodeklamēja) nekāda.

"..pinkainā galva nokārās tā, ka ļumīgās ausis aizsedza acis, nāsīs ziņkāri ložņāja teju vai pusmeža mušas, rokas vēl mazliet tirinājās un kājas truli stampāja zemi..."

laikam atkal redzu to izmisumu Milža Lutaiša vieplī, kad tas saļima savas alas priekšā.
johaidī!
ārā visus bērnus ar visām stabulēm, ārā sprīdīšus...

laikam lietuvēns.