| |
[Mar. 20th, 2007|09:43 am] |
Labdien!
Gribiet es jums pastāstīšu kādu pasaku par Latvju bāleliņu? Iz reālās dzīves? Labi, šitais iziet ārā tautās.
Aug puika, labs puika, nav vārdam vietas. Mācās ļoti labi, padodas viss lieliski, ar puišeļiem sētā nekaujas, smilškastē nečurā, skolā acīs nelecās - vārdu sakot, brīnums, nevis bērns. Un tā līdz pat 9ajam klasei. Tad viņu pārceļ uz citu klasi - sadalīja dumjajos un gudrajos. Mūsu puika, protams, gudrajos. Un te nu parādās pirmie novirzieni no ierastā kursa - viņam uzrodas viedoklis. Interesants viedoklis. Skolotāji tomēr ir stulbi, ne sūda nesaprot. Mācību stundas ir paredzētas nevis apmeklēšanai, bet gan fraciņas paraušanai. Tomēr pilnībā mūsu puika neizpaužās - sekmes arvien labas, jo galva ta' gaiša.
Pienāk 12.klase un viņš veiksmīgi absolvē vidusskolu - māte un omīte atviegloti nopūšas, puika laimīgs, visi laimīgi. Un pienāk laiks, lai ietu tālāk. Uz kurieni, jūs jautāsiet? Uz LU Fizmatiem! Uz optometristiem. Jā, viena no pareizākajām izvēlēm, ja ņem vērā 90o gadu vidus izaicinājums.
Tieši LU Fizmatos mūsu puikam atnāk vaļā pilnībā. Ataudzē matus, lekcijas apmeklē tikai, ja ir jēdzīga kompānija, alus iegaršojas kā vēl nekad, izmēģina pirmo kāsīti, uzsāk smēķēt, īsāk sakot - mūsu cilvēks. Šajā lieliskajā mācību iestādē viņš noturās veselus 2 gadus un pēc tā kā viņu izkorķēja ārā no LU, sākas pavisam jauns dzīves posms - studentu gadi pārākajā pakāpē.
Interesants turpinājums sekos. |
|
|
| |
[Mar. 20th, 2007|05:40 pm] |
|
Ak jā, svētdien bija liels goda pavadīt lielu dienas daļu Jelgavā. Braukājot arī. Sajūtas lieliskas. Ceļa kvalitāte ir nevis vienkārši lieliska, bet pat satriecoša. Pat uz vispārējā Latvijas ceļu fona, Jelgava izceļās. Būs jābrauc vēl! |
|
|