| Berline - diena pirmaa |
[Jun. 26th, 2005|11:08 pm] |
| [ | music |
| | Nolāpīto zvirbuļu čivināšana - Jāmeklē šaujamais(Berlin mix) | ] |
Nu tad beidzot ir iespēja iepukstēt kautko arī Cibā. Lai nedaudz tiktu skaidrībā ar nākotni un atpūsties no Latvijas, devos uz Berlīni. Precīzāk sakot - devāmies.
Man šī pilsēta ir vienmēr patikusi un šī apmeklējuma reize ir unikāla ar to, ka beidzot būs iespēja ieraudzīt pilsētā to, ko nevari ieraudzīt caur viesnīcas logu. Līdz šim dodoties uz ārzemēm visbiežāk runa bija par kautkādu konferenci vai pasākumu un tāpēc tusēšana notika Lielo Kompāniju pārstāvju vadībā - attiecīgi ieraudzīt pilsētas daudzpusību nebija iespējams. Viesnīca, autobuss, tusiņš, autobuss, korporatīvās vakariņas, viesnīca...
Ielidojām Berlīnē iekš Tegel lidostas, kas rullē, jo tā atrodas relatīvi netālu no pilsētas centra, kur notiek dzīvošana. Ak jā, dzīvojam pie kādas no paziņām, kura vienmēr ir priecīga uzņemt ciemiņus no dzimtās Latvijas.
Protams, pirmais ko piefiksē ir pretīgais pedantiskums - autobusu pieturās elektroniskās izkārtnes informē par to, kad pienāks nākamais autobuss uz turieni un turieni. Pie tam šādas izkārtnes atrodas katrā pieturā. Un autobusi arī pienāk strikti pēc grafika. Pretīgi - tā vien gribās iemest ar akmeni. Interesanti cik ilgi šādi ekrāni būtu ierindā Latvijā līdz tiem kāds saguris no litrobola maratona varonis neimestu ar pudeli? Starp citu, ja tusēsiet pa Berlīni vismaz 7 dienas ir vērts padomāt ar autobusa nedēļkartes (24 ar kautko eiro) iegādi - sanāks krietni lētāk.
Svētdienas vakarā itāļu restorāns visai pustukšs - loģiski, jo vairums burgeru sēž mājās un atpūtina kājas nākamās darba nedēļas lēcieniem. Starp citu itāļu restorāns (Restaurante Rapaello, šķiet) ir visai interesants iestādījums - interjeram būtībā nav nekādas vainas, kaut arī ar piemīlīgu itāļu restorāniņu nav nekādā sakara. Būtībā interjers ir normāls, taču bez rozīnītes. Toties oficianti - ooo... Nē, nē, nav nekāda oficiantes ar īsiem bruncīšiem un seklām ēdienkartes zināšanām. Berlīnē ieejot itāļu restoranā jūs sagaidīs īsti un dižciltīgi dienvidslāvi. A čem ņe itālietis, ja seja ir itāliska, vārdus si, mafia un pizza māk no galvas? Uz itāļu restorānu jānāk ēst itāļu ēdienus, nevis pētīt oficiantu radu rakstus... Tā kā mīļas dāmas, Berlīnes itāļu restorānos neļaujieties oficiantu dienvidiešu šarmam - darīšana ir ar vienkāršiem dienvidslāvu puišiem, kas jūsmo par futbolu, kamēr nav jāapkalpo apmeklētāji. Starp citu, oficianti ārkārtīgi pieklājīgi - uz lūgumu atnest rēķinu atbild, ka "Ja, gern, natuerlich..." vai saprotamā valodā - "Jā, labprāt, protams". Pretīgi, goda vārds:)
Un vēl. Berlīnes bomži ir visiem bomžiem bomži! Redzēju pāris kolorītus tēlus - mūsējie stacijas gājēju pāreju bomži smaržo pēc rožūdeņa un ir apgaroti cilvēki salīdzinot ar Berlīnes bezpajumtniekiem. Ja garām iet Berlīnes bomzis, tad ir vairāk nekā skaidrs, ka tuvāko mēnešu laikā šajā kvartālā puķes vairs neziedēs un smarža būs tāda, ka pašam gribēsies skriet uz mājām un mazgāties terpentīnā. Savukārts izskats Berlīnes bomžiem ir vienkārši neaprakstāms - sejas krāsa tāda (netīrumu slānis, tobiš), ka viduvējais Etiopijas iedzīvotājs sevi var saukt par baltādaino astotajā paaudzē un stāties iekšā KKK. Apģērbs, šķiet, nav redzējis veļas mašīnu nekad un arī neredzēs. Nobeigumā var pārfrāzēt vienu pazīstamu izteicienu - "Ieraudzīt Berlīnes bomzi un nomirt (nosmakt)".
Tagad jāliekas uz ausi, jo rīt ar mūsu vizīti var rēķināties Berlīnes Zoo - dosimies meklēt lauvu Aleksu un tos četrus pingvīnus ar partizānu raksturiem (obligāti noskatieties Madagascar!). |
|
|