| 8:22a |
nav jau pārāk liels brīnums, ka vadzim kurš piekrauts, ir jānolūzt. Patiesībā to vajadzētu iekalt mazajās galviņās, jo agrāk iespējams, jo labāk, ka viss beigsies ar asarām, piemēram.
joks.
t.s. notikumu linearitāti var skaudrāk saprast, ja seko grāmatas lapu numerācijai. Ideāli, ja grāmatu pēc nedēļas tu atver ne tikai tajā pašā lappusē, kurā biji to aizvēris, bet arī tajā pašā vietā. Tur, kur biji pieseivojies. Tad vēl svarīgi ir nenobīties ka paralēlais storijs aiz loga kādu brīdi vēl turpinās, jo pats jau tu viņu reiz pieseivoji (citiem arī ir jādzīvo).
Hallo, tāda blandīšanās vien sanāk, dakter. gari balti hospitāļu gaiteņi, metāla ratiņi, flīzes, nenummurētas durvis. Un prababušku stāsti par skrituļbraucējiem, sarkaniem neilona skrituļbraucējiem kādi reiz te bija. un kādas kolīzijas reiz ir notikušas starp sarkanajiem, atsperīgajiem neilona skrituļbraucējiem un aukstajiem, hroms ar stiklu ratiņiem. Ohh kādas!
Bet, ziniet dakter, esmu dzirdējis klīstam pa palātām baumas, ka arī ratiņu kļūst arvien mazāk. un ne tikai mūsu nodaļā, ne tikai mūsu stāvā.
un radio nestrādā!
Ir ne tikai nedaudz skumji, bet ko tur - galīgi dumji, klausīt visu kretīnu kori,
bet ne tikai to kas paurī, bet arī to, kas ārpus tā.
nav laika
ir garlaicīgi. |