| 10:30p |
Melns banāns uz palagu balta sniega
un kabatas ponijam norauta galva
kura ir nedēļas vidējā diena
vai tā, kurai nav viena siena?
nevis logs, bet vienkārši nav viena siena
no pašas grīdas līdz pašām debesīm nav viena siena
kur kas vispār ir vidējā vidējā vidējā?
vidējā izslaukuma vidējā piena vidējā vidējā
kāds tur žiletes asmens. trīsdemit četri centimetri, kuri šķir tevi no šosejas kas apakšā zem tavām kājām, pēdām, papēžiem. traucies ar vismaz septiņdesmitkilometriem stundā. relativitāte, maķ viņu. es stāvu - tu kusties. nu bet iedomājieties taču, nieka pārdesmit centimetru pārpildītā mikriņā zem tevis.
Es, goda vārs, nenobrīnos par to, kāpēc vismaz pāris interesentu dienā neparauj stūri pa kreisi. Vienkārši tāpatās, lai redzētu kas notiek. kas notiek. Mikriņi figurē manos postos tāpat kā manā dzīvē - eksistenciāli, dzelteni, ar stūri. Paranoidāli, līkumos izslēgtami salona apgaismojumu - tā lai teikumu nevarētu izlasīt līdz galam.
Patlaban kad pārvietojoties iekrīt brīvs mirklis, es lasu Peļevinu. To, kuru jāatdod. To, kuru šķiet aptieka nez kāpēc nevarēja palasīt. To, par lapsiņu, es nezinu, man patīk. Un pofig ka visi varoņi izmanto tos pašus vārdu vārdus it kā būtu spēlējušies vienā smilšu kastē. Tiesa, es vienreiz mēģināju iedomāties cilvēku, kura mīļākais, izteikti mīļākais autors ir Peļevins. Sanāca dažādi tipiņi, bet ne ar vienu no viņiem dzert šņabi līdz rītam es negribētu. Kur nu vēl vienā filatēlistu biedrībā sastāvēt. Ir vēl viena lieta, - Maskavas draivu viņš pārspīlē, tas vairs nav modīgi. Mck. Da pohuj. Da pašol viņš. Tikai jocīgi ka Jēzu Kristu Peļevins ne iz manto. Vismaz es neatceros.
Vispār neatceros reizēm
to, kā mēs reizē beidzām
To, jā
bet reizēm neatceros vispār.
Atmiņas arkls mēdz vagot tuksnesi
ogho un uzšķērst naftas pilnas artērijas
davaj davaj un izbiedēt susurus susurus susurus susurus susurus |