Pārdaugavā bērnus uz skolu, paldies dievam, vēl joprojām pavada vecmāmiņas. Iesēdina trambulī un noskatās pakaļ līdz dodas mājup, pa ceļam iegriežoties stūra bodē nopirkt pienu. Oj, gribējās jau stikla pudelēs ar alumīnija vāciņu.
Nu ir taču, ir skaidrs, ka tetrapakas nekad nesasniegs tik romantiska objekta statusu neviena cilvēka paurī, kā litrīgās piena stikla pudeles ir sasniegušas manējā. Protams, pat nepietuvosies manam Everestam. Tā, kaut kāda litra piena pudeļu nesamērīgā forma (salīdzinot ar puslitereni), biezais stikls un caur to saules stari salauzti uz palodzes. Tas pirms iešanas uz tarņiku, pudeles vēl slapjas, palodze nesen krāsota un jā - apskaudiet, man bija tīkliņmaisiņš! Uhh, bļa, un tā speciālā birste ar ko pirms nodošanas izbirstēt. Atkal tas taras fetišisms. XY* paaudzes nostalģiskums - tas pats par sevi. Paga, paga -
re kur ir saits ar vecu žvačku iepakojumiem,
a re kur ar kasetēm. Tikai bez psihoanalītiskas muldēšanas, dāmas un kungi, tikai bez psihoanalītiskas muldēšanas.
Nē, tomēr varētu būt, ka divlitrīga septiņprocentīgā plastmasas alus pudele pēc gadiem desmit kāda cita paurī nomainīs, manējo pieninieci manējā. Paurī. Mierīgi.
Sajūta, ka pasaule ir kaut kā pilnībā mainījusies mani nepamet. Bet tas viss tā jauki iebarots, noformēts, ieziepēts, ka neko, aiziet pat bez ūdens noraušanas. Viss uzrakstīts. Viss izprotams. Jei bogu, man liekas, algoritmi, kas nepieciešami izdzīvošanai kļūst arvien primitīvāki. Straujiem soļiem. No turienes arī cinisms. Manuālis, kā nodzīvot savu dzīvi tāpat kā pārējie nje lomanova groša nestoit. Tikai jātur teļļuks ieslēgts un jālieto tikai valdības apstiprinātas narkotikas.
Bet taču ir briesmīgi viendien apjēgt, ka vienīgais kas tevi interesē ir iepakojums. Vai ne!