| 8:27p |
dzīve kļūst paredzama, dāmas un kungi, jūs taču arī to jūtat.
priecīgu jauno gadu, dāmas, jūs taču arī jūtat tos kungus.
Pēc jauno klimatisko ieroču kalibrēšanas sekām un masu mēdiju izmisīgās vēlmes notirgot man vēl vienu tantiņu no romantiskās Rīgas pievārtes gumijniekos, nav kaut kā īsti labi. No otras puses detaļas vislabāk ir satvert tieši tad, kad troksni izdodas pārvērst par fonu. Socioloģisks tāds DUBs.
Šodien, uz sausas, īstas zemes šodien mani pavadīja īsta saule debesīs, snoweri spilgti sarkani, īsta saule debesīs un vēl, melnūsainais taksists, kuru dzīve piespiedusi sēsties pie mikriņa stūres. biļetes bļa nedod, gaismu salonā neieslēdz, izmeties kreklā un sakruķījis apsildi uz max, pavēris sev logam mazu šķirbiņu - vienīgo gaisa avotu hermētiskā dzeltenā mikriņā, viņš močī. Močī pretī tumsai, pretī halogēnām pretimbraucošo gaismām. Viņš močī ar labo roku pieturot tādas mazas salokāmas durtiņas. Ziniet tādas pašas kā trolejbusos reiz bija, tajos, kuri klikšķēja visu laiku pārslēdzoties relejiem, kad spieda vai atlaida gāzi. Durtiņas ar viltīgu krampīti. Un, kā to krampīti, tā kā šleperi, ar kādu rokas vēzienu aizsita T-vadītāja, kad nokrita štanga un bija jāmeklē eļļainie cimdi. Ūsainajam šoferim tas krampīts salūzis un tāpēc viņš pietur durteles ar roku lai nežvankājās. Ja neturēs, tad durteles dauziisies pret priekšējo paneli un redz, redz kāds robs jau izsists, šoferi atlaidīs no darba.
Stulbais darbs.
Stulbais šoferis.
Stulbā televīzija.
Un, jā dakter, es zinu, esmu jau iepriekš par to sūdzējies - šitentā teksts dekonstruējas. Jēga noplūst pa varenām apziņas krācēm, tur lejā, uz jūru, bet teksts, palicis vientuļš, apjucis, bez jēgas vienkārši sabrūk. Eļļainie cimdi, jā dakter, eļļainie cimdi. Tādi, līdz elkonim, nu labi dakter, tādi līdz elkonim eļļaini gumijas cimdi, tādi nebija. |