| 5:15p |
reizēm manas rokas, plaukstas kļūst pavisam maziņas
kreisā apņem labo
labā apņem kreiso
virpina auklē
masē iemīca
samīca
mazā tādā
sākumā
izvirpo jaunus pirksteļus
nevainīgus naģeļus
kraukšķīgas falangas
kauliņus ieapaļus
un tad
labdien pelējums
labdien pienainais debesjums
uz muguras guļot redz zvaigznaajus riņķojam
ēdot zemi dzird kurmjus dzīvojam
sveiks
kurmi
redz, jūs arī redz dzīvojam
no no, jah tas notika citā dzīvē
citā vakuumā
kur pagātne no nākotnes kā ātrvilciens šķērso ne tikai tevi. un mani. bet arī visas pārējās lietas. pārējās redzamās lietas. jo nekā cita neredzama jau te nav. tas kas ir aiz melni izdzītā pakauša - tā nemaz nav. vaļējais trubas gals caur kuru lūri traucoties pa vektoru plānprātīgā ātrumā.
tu-duh tu-duh tu-duh
vilcieni no rītiem vienmēr ir auksti un sasilst tikai tuvojoties gala stacijai. un visforšāk viņi izskatās saules apspīdēti uz uzbēruma satekles ielā paģirainos rītos ar plakano kabatā. vai atkal no otras puses - no maskačkas
puses taisot šortkatu pa alkānu taciņu gar pašām sliedēm. uzmanīgi, neiekrītiet,tur ir atvērtas kanalizācijas lūkas. tur ir ābeles kuru ābolus vēljoprojām zaļus noēd rajona puišeļi, paldies dievam. tur ir māja kubs un pamests tenisa korts pie transformatora būdas. smaržo tur pēc puvušiem dēļiem un baložu sūdiem. reizēm bišķi pēc lokomotīvju soļarkas, klaiņojošiem suņiem,noēstu čerešņu kauliņiem.
ar plakano kabatā. |