| 8:55a |
attapos Atēnās.
Sadzēros anīsa šnabi un līdz asinīm atdauzīju īkšķi
pret nolupušu balkona flīzi. Iekaucos kopā ar mašīnām iespiestām
šaurā bezizejā, karstumā no augšas drupām no sāniem. Simtiem zelta apgredzenotas rokas uz stūres ratiem liek tām pīkstēt pīpināt pīkšķēt rūkt kūpēt pukšķēt stenēt švīkstēt tarkšķēt. ne mirkļa miera ne laika bez apstājas. Kūp cigaretes, sievas brūnām apaļām acīm, apaļām krūtīm, biezām uzacīm un tādām pat spalviņām klātām mugurām.
Tad nāca suņi
Uz filozofu trepēm
zem tām arī.
Karsti, sarkani grieķu suņi.
Redz, viens uzskrien augšā pa sienu,
aizsniedz sauli ar garu mēli.
Naktīs viņa vēderā balts mēness
vēss balts, marmora mēness
Ubagi, varbūt reiz viņu gādīgie saimnieki
arī nemīl ēnu, arī nemiedz acīs sauli
bet pārskaita bruģi,
ar garu kaklu
izdejo svēto vitu
pa nakti |