|
|
|
August 4th, 2008
 | 12:06 am - otrā filma
Joprojām atmiņu atraudziņa
šoreizi viss sākās citādi, jo izbraukšana notika no rīta. smuks rīts un smieklīgais ēriks sēžam ielas malā ar mazo balto spilventiņu, purkstēdams par kavēšanos.
ļoti mierīgs ceļš līdz vietai X kaut kur pie jūrmalciema. pilna atpūtas vieta ar bērneļiem, kuriem skolotāja ko stāsta par pūsēnu klanu, tie tik spiedz un daudzās - katastrofāls bardaks. brīdī, kad Dainis grasās pārvlikt bikses visu to bērneļu vidū, kāds izsaka pieņēmumu, ka Dainis jau nu noteikti nebūs "populārākais" grupiņas vadītājs.
Dainim dikti nepatīk, kā mēs esam saģērbušies, ilgi notiek pār - ģērbšanas epopeja. kadri ar mūsu braukāšanos pa priežu mežiņu, kadri ar to kā mēs stiepjam riteņus augšā pa stāvām trepēm, droši vien mans feiss bija baiss un sāpju - moku samocīts.
pirmajam standupam tika uzsēdināta uz baļķa, bija fakin neērti, bet a to - kāda feina gaismiņa un vējā smuki plīvoja brunči. mīlīgi. mazliet pastumdījāmies pa pūsēnu kalnu, tad bija ērika un rolanda zvaigžnu stunda. kadrs ar viņu nobraucienu ķipa pie jūras. kur viņiem ātrā tempā jāmauc no kalna, tad jānobremzē un jāiesaucas Jūrmalā!!! viss jau būtu OK, ja vien tas kalns tik stāvs nebūtu. Filmēja kādas 8 reizes, katrā reizē viņi citādāk piezemējās, kādas divas vai trijas bija pat lidojums div metri no kameras un gājiens uz nākamo pārfilmēšanu ar ērika ieburkšķējienu "jā jā, ar tādu filmēšanu es ielidošu kamerā un tad visu mūžu būs jāatmaksā skāde". Pārsmējāmies līdz asarām.
vispār jauks piedzīvojums, brauciens no pūsēnu klana uz jūrmalciema pludmali. Man bija iedots ritenis bez amortiņiem, bez rokas bremzēm. Granķirofka kļovākā, vispār, vēl šodien kājas sāp pēc tā triju kilomteru miniena, bet atmiņas par kādu trešo, ceturto klasīti, kad vislaik braukājāmies ar riteņiem uz skolu.
tad visādas mocības kāpās, šodien atklāju to rezultātu - supersexy ikvasaras nevienmērīgas iedegums. šogad - tikai rokas, sākas apt. roku "eņgēm".
kāpās bija prikoliņš, ka pazuda skaņa kādai pusstundai safilmēta materiāla un bija dažas epizodes jāpārfilmē, uhhh. kad viss piebesīja, gājām paēst, atkal brīvā dabiņā, kaut kādā parastā lauku mājā, kur atļāva uztaisīt paēst. tur pēc pusdienām atklājās, ka pazuusi skaņa ir tikai kādām 10 minūtēm, tas vispār bija kā saldais ēdiens, fū.
tālāk - uz bernātiem, filmēt jūrasmalā saceltās mājas. daudz daudz braukāšanaš pa jūras krastu, feins plezīrs. tikmēr kaspars izraka kaut kur divus ļoti "konkrētus" večus, kas stāstīja par to, ko gadu gaitā paņēmusi jūra. veči bija kļovie - viens kedās un Honda keponā, otrs škiet vec vec tēva ūziņās ar restotām sandalēm, bet štrunts par to, kad viņi abi sāka reizē runāt, katrs vēl par savu tēmu, tad es tiešām nezinu kā jutās skaņinieks un kura kamera ko ķēra. katrā ziņā, ilgi klausījāmies, ko šamie stāsta par to, kā te padomijas laikos gājis un kā 30-jos gados.
beigās jau veči izcēla kaut kādu samagon vīnu no zaptēm, visi sadzēra uz to filmēšanas notikumu. kamēr ņēmāmies, baisi draudēja pienākt 10-it, tāds liktenīgs cīpars un Ieva devās misijā. Kamēr geidījām Ievu atpakaļ, dažiem tīma džekiem uzradās hobijs braukāties ar ričukiem sēžot uz stūres. inčīgi, ka 30 - 45 gadīgi onkuļi braukalējas kā otrklasnieki un paši sajūsminās, nedasmieties.
prom uz liepāju, karostā gulēšana virsnieku mājā. ēka jau nu baaaiiisā - fifīgā, vieglas vakariņas un Ievas misijas laikā rastais ieguvums tika tukšots. tiesa, aizšamucu uz dušu jau pēc vienas vīna glāzes un tad pieteicās ierastais konkrētais atlūziens.
rīts dūmakā, kā moška vajadzētu būt pie saules aptumsuma. atkal - raksturīgā duša ar auksto ūdeni un brokastu sviestiņš, kad visi gaidīja gaidīja un ne-sagaidīja līdz beidzot sagaidīja. ļoti amizantas likās dāvja rīcības ar kapijas automātu un storijs par to, kāpēc tas ūdens no viņa tek ārā gaiši brūns.
prom uz karostu, meņģeties ap sagruvušajiem fortiem, braukalēšanās, ričuku stumšana pa nepastumjamu pludmali, labi, ka gleznai salasīju jūras nopulētus stiklus.
uz šķēdi, kur nekas nenotika, tikai bija avenes. sāka mākties saule.
tad pie viena vēja ģenerātora, kur bija jāfilmē vieglās beigas. dainis iekaifoja par ģenerātoru un vairākas reizes ķērca, ka jamais šitādu griboties. ak jel. būtu man miljons, hoķ uzdāvinātu, lai pilsonim prieks.
jocīgs kadrs, kuram ieva pieturēja biškrēsliņu un man no galvas auga ārā vēja ģenerātors, kā tādam karlisonam - mutantam. trakoti kreisa tā operatoru redze.
prom pie viena vides inspektora, uz mājām, gulējām mauriņā un nevarējām saņemties sasperties gurķus, kas mīlīg gozējās acu līmenī. tad brauciens uz akmeņragu. tajā bākā ir baisi un bailīgi, jaukas sarunas par konaku un soņanu, jeb soņu. pusdienas atpakaļ pie vides inspektoriem pirtiņā, no kuras tika patriekti krievi, lai filmēšanas tīms varētu piestumt kuņģīšus, gardi un sāka līt.
atbrauca vides gide, ceļš pie zobenzivs mulāžas, tad uz vērgali vēlēt. pases man nebija līdzi, atļāvos vienkārši pagulēt busā.
prom uz ziemupi, ar domu kaut ko nofilmēt, bet lija lija lija. vienu brīdi piestāja un dabūjām pusstundu filmēt, staigāties pa krastu, labi ka džekiem patika vides gides stāsts, līdz brīdim, kad jūrā tika pamanīta beibe bez peldkostīma augšiņas, kas izpelnījās džeku galīgu uzmanību. tika lūgts kasparam nofilmēt, jo viņi nekad neesot redzējuši, kas tur ir, tikai vienā filmā, bet mamma esot patriekusi gulēt.
viss bija beidzies. tīms sametās jūrā peldēt, lai arī bija auksti un lija ilga izkruķīšanās, kamēr sasēdāmies pa kāriem un prom - mājas, ahoi. nu un mazliet sarunu par mājām un so. bet tas vairāk iekšējai lietošanai.
protams, večiem pusvienpadsmitos vajadzēja ēst soļanku. tur mazliet stagnācijas tankštellē.
rīgā vēlu, tad lēciens mašīnā un savācot rolandu un operatoru, brauciens uz cēsīm. atbraucu - secināju, ka tehn pase un apdrosināšana bija palikusi rīgā, bet tā jau ir, ja nezini, ka doķu nav līdzi, brauc droši.
jaukas dienas pie jūras bija.
jā gan, jaukas.
|
| 11:53 am
sapnī nonācu uz citas planētas, kurai bija kaut kāda apokalipse. tā palnēta gan baisi atgādināja šķūņaugšu, no manas bērnības.
bet mākoņi un dabas stihijas bija īstas.
pēc apokalipses es un kaut kāds vīriešgabals slampstījāmies gar saualainu ezermalu un zagām drēbes. kaut kā to ezermalu bija apsēduši dejotāji un dziedātāji un mēs sazagāmies bikses un kreklus ar deju kolektīvu un koru logučiem un uzrakstiem.
tik neatceros, kādēļ zagām, laikam bijām pliki.
rezultātā - darbs nokavēts par stundu un tajā turpinājās apokalipse, jo dažiem datori negāja, citiem printeri negāja, nevaru sagaidīt dienas beigas, gan jau arī pa to vidu kādam kaut kas neies un būs jākauc un jārej uz mani.
juuu, tikai mēnesis, tikai mēnesis vēl.... gaidu gaidu gaidu.
|
|
|