|
|
|
February 6th, 2008
 | 12:26 am
virtuvē ienāk garš vīrietis, lielām zilām acīm, bedrītēm mazliet sārtos vaigos. Es bieži viņu satieku pa ceļam uz darbu no rītiem, viņš strādā uz Elizabetes ielas.
M: Labvakar!
Mai: Labvakar!
M: Drīkst nomazgāt rokas?
Mai: Prrrotams!
M: Sakiet, kāpēc Jūs pus11-os vakarā berat kakao no paciņa burciņā?
Mai: Nu pienāk dzīvē tādi brīži.....
M: Man vēl nav pienācis, tas nozīmē, ka tas vēl priekšā?
Mai: Aha. Ir jāsasniedz vienkārši konkrēta dimensija.
Rādās - debīlākā saruna pasaules vēsturē, kuras laikā virtuves galds tika nobārstīts ar kakao, jo vienlaikus runāt par dimensijām un pildīt kakao no maisiņa burciņā ir neiespējami.
Viņu sauc Mārcis, man mulsina, ka viņš mani uzrunā uz Jūs. Viņš ir vecāks un pilnīgi noteikti raksturojams kā smuks.
Žēl, ka ar to nepietiek :)
Nav bagāts.
|
| 01:29 am
saule kausē Antarktīdu
ēģiptē drīz snigs
šokolādi nabags nopērk sunim
(K.Dimiters)
Domnīca:
atceros, 8. klasē braucu mājās ar sabiedirsko autobusu piektdienās 17:10. Parasti, autobuss bija baisā grabaža un, kratoties cauri mežiem un laukiem, iekšā skaņa bija baiga.
es tumsā smaidīju un pie sevis samērā skaļi dziedāju, jo bija pārliecība, ka neviens nedzird. kaut kā nespēju nedziedāt. sajūtas - drausmīgas. tā jau izmesta kā uz vientuļas salas, tad vēl grabošs autobuss, pilns ar lauku cilvēkiem, kas nu katrs kāds gadījies, tumsa un bailes par pieturas nokavēšanu.
lieli sapņi tumšā atobusā un dungošana.
phe :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |