|
|
|
January 29th, 2008
 | 12:36 am - par pirmdienu
un skatās man no spoguļa pretī civēks tāds dīvains, tāds sen neredzēts, iespējams, nekad neredzēts
zaļas acis šaudās zem skropstu tušas un acu kontūras ēnas, zelta plaktiņu ēnas un tonālais kā solīts - "like after 10 hours sleep", labi, ka ne tik daudz kā Ellai - kartupellai. Persiku lūpas pasmaida, ieliek auskaru ar lielu spīdīgu akmeni, kurpes melna lakāda&samts, 11 cm papēži, franču manikīrs.
blakus iznirst cilvēks pavism pazīstams, slapji džinsi no rasas, apbružāts džemperis, mati astē, trijas dienas nemazgāti, bet tīri, gumijnieki vēl ar trūdu drumstalām, pogcaurumā iesprausta Poa pratense, josta ar kniedēm, un cepure no Dāvja, ar kāda nenosakāma putniņa spalvu. rokas knibina kādu lapu zaru, jebko, sejā mazliet smīniņš, svaigs gaiss.
kurš no viņiem ir īstais?
divaini. nav svētdiena, nav sestdiena. Ir pus4-i pēcpusdienā, es neesmu darbā. es neesmu skolā. saule no aizmugures un var vērot mašīnas ēnu sev priekšā. viņa izkstās pēc šreka, spoguļi - mazas austiņas. diena pamazām izdziest, nav brīvdiena, es braucu un vēroju ēnu. atvaļinājumi mani dažreizi mulsina.
skolotājs punculis sacīja, ka es izkstoties liela. prasīju - vai miesās liela, tad viņš pārdomāja un teica - ne-e. (iespējams, tas bija kurpju dēļ). pēc tam, kad bija jāiet prom, es pamanīju, kā viņš vēro mani velkam zābakus. ar to pašu traģisko paņemošo skatienu. skolā viņš uz mani nekad nepaskatījās, es pie viņa nemācījos, brīnos, kā viņš vispār zina manu vārdu
sniega kupenas! un zvaigznes ogļu melnās debesīs, lielas zvaigznes, ne tā kā vasarā. ziemā jua debesis pienākot tuvāk.
piparmētru tēja, siermaizes, sarunas, par to, kas atkal nomiris, nekas jau cits tāds īpašs nenotiek laukos, tikai, ja kāds nomirst.
bērnība, mana sačakarētā, jaunība, aizejošā, daļēji sačakarētā, za to ir zvaigznes un kupenas... gan jau būs vieglāk iemigt.
|
|
|