|
|
|
December 14th, 2010
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) krokomots | 09:48 pm
Rekā, gribēju pildīt skoliņai mājas darbu, bet pamanīju, ka cien/god hiphopa mākslinieks Skutelis twiterī ir retvītojis šo ziņu: http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/comments/janis-daugavietis-mans-pirmais-prata-vetras-koncerts-jeb-stasts-par-videjo-latvieti.d?id=35695949
Izlasīju un darīju beigas savai iekšējai nenoteiksmei par to, kādas man īsti ir attiekšanās ar Vrāta Pētru. Man liekas, apkārt 98% cilvēku par PV teju krīt un ceļās, gaudo, cik viņi ir labi un fantastiski, zina dziesmas no galvas, pērk ripuļus un iet uz končiem turpināt gaudot tās dziesmas līdz. Vienīgais, kā es uz to spēju reaģēt, ir saraukt pieri grumbās un paklusēt.
Man prātā dažas ainas iz bērnības.
Deviņdesmito gadu beigās atceros pamatenes ekskursiju uz kaut kurieni ar autobusu. Visdažādāko klašu skolēni vienā busā (laikam sekmīgie, vai). Viens džeks no vecākajām klasēm aiznesa busa šoferim PV dziesmu kaseti. Es klausījos un klausījos un klausījos visu ceļu un likās baigi feins muzons. Tas džeks, kas nesa kaseti arī bija tā neko, pie tam, tā domāja 98% skolas meiču.
2000. gadā man parādījās pašai savs kasešu pleijeris, un es nopirku PV labāko dziesmu izlasi (vienā pirkumā ar Eminem - The Marshall Mathers LP). Joprojām man nedalec, kāpēc. Paklausījos kādu pusmēnesi, tad kasetes liktenis bija putekļi.
2005. gadā pēc videnes pabeigšanas es no klasesbiedrenes pārrakstīju CD matricā albumu "2 krasti" (laikam). Kārtoju somu uz dziesmusvētkiem un klausījos(uz maiņām ar Eminemu). Dziesmu svētki pagāja, kur palika disks - nezinu.
Nu un pagājušajā gadā es novilku to pēdējo albumu (nu jau mp3), jo nejauši redzēju klipu jūtūbā ar dziesmu "Es jau nāku" no kaut kāda tur lielkoncerta Mežparkā. Paklausījos kādu nedēļu, pietika.
Kaut kā šito atceroties, mani ir pavadījis tāda drusku saldskābi neērta sajūta - bļin, kā tas var būt, ka viņu mūzika spēj uzrunāt gan mani, gan 98% cilvju out there!? Wadafak?
Jo patinot filmu atpakaļum kaut vai 2 gadus - ir nācies būt tieši tādos končos ar tādu publiku, kuru piesauc Daugavietis. Tie bija konči, kurus apmeklē sakrāsotie tīņi un 60 gadīgie panki (Zvērā), aplējušās pensionāres (Nabaklab dzimene 2009. gadā), visādi alternatīvie divdesmitgadnieki (Mīlas vasara), frīki (nu, pieņemsim, Hip hops no LV 3 :D ), samenīti sametušies lauku veciezēni (koncis un zaļumballe blakuspagasta estrādē) uttutjp. Bet es nekad neesmu bijusi tādā normālā koncertā, kur tusētu "vidējie PV latvieši" (pēc Daugavieša apraksta).
Varbūt esmu maita un iedomīga riebekle, bet lasot Daugavieša teksteli par tiem vidējiem letiņiem, kas nāk uz PV lielkoncertu, ik pāra sekundi atviegloti uzelpoju, ka šis raksts nav par mani. Tad kas ir tā kasete, disks un mapīte ar PV? Laikam jau huizinkādu apstākļu radīts uzmanības zudums un vājumā brīži, tāda kā izkāpšana no savām kurpēm, lai paprovētu, kāds ūdens ir tajā meinstrīma upē. Klausīties hiphopu, kaut ko smagu vai dīvainu, asociēt savu necilo personību ar citiem līdzīgiem, kas šo klausās, saprot un ķer no tā kaifu, un izbaudīt, kā no tā man iekšā šķīst dzirksteles ir krietni vien mājīgāk, nu, tāda "savā ādā" un "welcome home, honey" sajūta.
Triljono reizi pierādās mūžīgā aksioma "katram savs".
|
Reply
|
|