11. Marts 2010

• Gribu pie Tevis un vai tur kas slikts..?!
• 11.3.10 21:04
• Diena protams nebija no tām īpašajām, bet tomēr gribējās, lai tāda tā būtu. Vairāk galvā vajadzētu būt domām par žetonvakaru, bet tikai Viņš spēj to pārsist.. :D
  Tāds kā maigums un siltums ir iekšā domājot par viņu, sāku jau pieņemties prātā un saprast, ka piecas tikšanās un 3 nedēļas [nu jau gandrīz mēnesis] ir trakoti par maz attiecību uzsākšanai, bet kā jau Mārtiņš teica - viss notiek dabiski un mēs neviens neko nebīdam un nesteidzinam, lai gan tieši tas fakts rosina domas un vēlmi kaut ko darīt, tas ir būt kopīgākiem par kopīgu.. eh.. te laikam neko nevar saprast, bet doma bija garīgā līmenī.. :D
  Tas bija tik dīvaini, bet tajā brīdī, kad viņš bija blakus, laiks skrēja nemanot un patiešām nemanot jau bija pieci no rīta...! vien skatīties mīlīgi viņam acīs un ik pa laikam uzsmaidot, kā dodot ziņu, ka visu saprotu un zinu kā viņš jūtas... eh, izklausās kā piecklasnieku sindroms.. :D
  Slimība vai neprāta vājums..?!
  Mani īsti nepamet doma, ka es tak viņu nepazīstu, bet pilnībā uzticos, sajūta ir vienkārši tāda, ka tā vajag un tā irlabi.. :D vai nu tā patiešām ir saikne vai arī vājprāta uzbrukums manam saprātam. Izturamies tā itkā starp mums būtu Milzīga saikne un spēcīgas jūtas, tikai to visu laiku cenšamies noslēpt un viens otra acīs sevi nepadarīt par muļķi sakot, ka tur ir kas vairāk par vienkāršu patīc.. tieši tā arī viņš rakstīja : "..tu man patīc.. nē, tas vairs nav īstais vārds.. ir kas vairāk par patikšanu." Bet manis rakstītais dzejolis viņam - tas vairāk izklausijās pēc laulību zvēresta - Tev savu dzīvi veltot. Tie ir pēdējie vārdi un tādi tie arī šķiet, pēdējie vārdi pirms mūs pasludina par vīru un sievu.. :D par to gan mēs visu laiku esam smējuši, jo viena burta dēļ, sanāca, ka es viņu precēšu nevis priecēšu.. :D lai gan tāda doma viņam patiktu, pats atdzinās, ka ne jau ar kuru katru un vispār precēties, bet ja ar mani, tad noteikti precētos.. :D smieklīgi, bet tāda ir sajūta, ka mums lemts būt kopā un ne jau nedēļas, bet tur slēpjas kas dziļāks..
  Vien nesaprotu gan, kurš mani dīdija, lai es nez kāpēc, pirmo reizi, ietu un face.lv skatītos uz bildēm un piemiegtu kādam ar aci - ";)" un vēl tikai 2-3 puišiem un vienam no viņiem vajadzēja būt Mārtiņam. Laikam jā, bilde ar starojošo smaidu man patika vislabāk, jau viņa acīs ir manāms viņa miermīlīgums. Un tā nu ar joku un labu garstāvokli viss aizsākās un no nopietniem jokiem pāretapa par reālu tikšanos.. Vēl jau var ņemt vērā arī to - otro tikšanos, kad nezināku iemeslu un sajūtas viļņu dēļ.. pēc kino doma abiem bija doties mājās, viņš jau bija pie autobusa, kad sapratu - nē.. un tā abi vēl kādas 3-4 stundas vazājoties pa vecrīgu bezjēgā un runājot - ļāvu viņam saredzēt mani tādu kāda esmu un beigās izdarot tādu risku.. traki..
  
  šovakar mans atvēlētais laiks ir iztecējis un nu man jādodas gulēt.. :)
  Mīkstajā un siltajā gultiņā pie sedziņas un spilveniem.. :)
  
• 0 rakstair doma