Jūs zināt, nezinu, vai mana dvēsele ir piepildīta, vai iztukšota. Kādreiz, paņemot grāmatu, es tajā ieniru, pat īsti nepamanot, cik dziļi es esmu tajā- tās gluži papildināja mani dzīvi tā, kā neviens cilvēks to nespēja. Grāmata vienmēr ir bijusi skaistāka savā dabā par cilvēku, jo grāmatu var aizvērt jebkurā brīdī, Tu esi kā dominants-taču cita cilvēka priekšā viss ir otrādāk, Tu esi kā marionete, un tas ar tevi var spēlēties. Un visskumjākais taču ir tas, ka šo grāmatu tavā priekšā arī ir sarakstījis cilvēks. Cilvēks, kuru tu nekad nesatiksi, taču tu lasi viņa dziļākos, intīmos stūrīšus, burtiski tos izlaizi līdz pat tu pazīsti viņa leksiku, izlasot vien pāris teikumus. Un tu šo cilvēku nekad neesi redzējis.
Un tad es attopos tagad. Kad viss mans grāmatu skapis ir tālu, aiz jūras, un ar mani līdzi ir tikai 2 grāmatas- vienu, kuru es nekad neizlaidīšu no rokām. Zinot to, ka es esmu īsts bezemociju cilvēks, tad paņemot šo grāmatu rokās, mani pārņem dziļas sāpes. Pie katra teikuma esmu gatava likt savas asinis, cik skaisti un ziedoši ir Tavi vārdi, Margarita. Cik dvēsele tomēr var būt tukša....