Sākums. Sākumā mēs visi esam nepieredzējuši. Mēs tikai virzāmies citu cilvēku plūsmas dēļ, mēs nevēlamies saprast savu patstāvību un savu varu.
Iet līnija. Mēs esam uz viņas. Savas nezināšanas dēļ mēs pat nepārkāpjam šo līniju. Tā plūst, tā lokās, tā saiet greizi, un mēs tikai paliekam uz viņas un cenšamies noturēties. Mēs klūpam pāri paši sev. Mēs klūpam pāri savai patikai un savām vajadzībām, jo mēs esam nepieredzējuši un mums šķiet, ka tas ir pareizi.
Beigās līnija ir aizgājusi tik tālu, ka mēs pat vairs nezinām ceļu atpakaļ. Mēs esam piesieti mūsu līnijai. Tā seko mums. Tās elpas glāstus mēs jūtam uz savas ādas, mēs tās dzirdam pat klusumā.
Un nu jau mēs esam daļa no mūsu līnijas. Pat klusumā.