Atceros, kad ziemā sēdēju uz palodzes un vēroju Čaka ielu, kustību, kas vainagojās ar sniegu, fonā skanot ''Melannas'' dziesmām, blakus stāvēja aizdedzināta svecīte, tēja un es lasīju. Maiga vēsma no loga uzdzina drebuļus. Banāli, taču tajā brīdī tas bija tas, kas bija vajadzīgs.
Ir pagājis pusgads. Emocijas nu jau ir pavisam citādas, taču meldiņš-tas nemainās.

Mēs mainamies, taču lietas mums apkārt paliek tādas pašas. Mainās mūsu uztvere.

Atļaujiet man mazliet jūs nogalināt./ Melanna