tumšas rokas paņem mani,
spēj tās apķert bezjūtīgi,
ievelk tās mani dziļi,
spalgā histērijā,
pavelku es stīgu
uz leju, uz augšu,
stīga vien nočīkstēja,
dobju, skumju skaņu,
pēkšņi viss šķita,
tik vientuļš un vienkāršs,
un tad es
savu vijolīti saplēsu,
viss man bijis,nebijis,
tas nu ir pazudis,
tumšas rokas vairs neredzēju,
un gaišās-vai tās vispār ir?
nebija vairs ne kā,
vien paliekas
no manas vijolītes.
Un tad es apjautu,
ka esmu savā stīgā
pakāries.