manu mīļo dvēselīt,
pieklusti mazliet,
es gulšos zem tava skalpeļa,
izliešu tev glāzi manu gaužo skumju,
došu tev iedzert tīru patiesību,
ļaušu tev izņemt sadrupušu pagātni,
taču tu zini,
ka tā būs tava inde,
tava nāves deva,
manu dvēselīt.

100 gramus naida,
lūgtum tev nelūgšu,
tu esi mans bārmenis,
kas pilda to bez pavēles,
katra mazākā pile,
pildīta ar sāpēm,
kas grādos virs simts.
pielaid tām uguni,
kaut mazāko dzirksteli,
es tev lūdzu,
dedzini tās.