Tiltu nav, kas mūs vieno, kuri kuro gadu jau...
Vārdu bezvārd tukšums mūs grauž.
Pārkarsušās domu zīmes, abiem telpā vietas nav,
Vien gaiss, gaiss tik elektrizēts. /Dzelzs vilks-sveši.

Saspīlētā gaisotne. Tik pazīstama un tajā pašā brīdī-tik nepatīkama.
Kas ir noticis pa šo laiku? To zinam tikai mēs, bet ne īstajā mirklī.
To nevaram aizmirst tikai mēs, vienalga kādā mirklī. Vai saproti?
Mūsu lēnā deja ir garām. Jau sen garām.

Lētās pasakas ar laimīgām beigām,
savaņģēti enģeli ar aplauztiem spārniem,
mēs tiem ticam un ceram,
ticam un ceram līdz krēsla pāriet,
līdz dienu pārklāj necaurredzamā migla,
bālās aukstuma rokas mūs apņem,
taču viss, viss, kas ap mums
ir tik nepierasti cieši sasiets

Un te es esmu,
eju pa ēnu piesmeltām ielām,
mēs dienas nesaucam vārdos,
mēs neizmantojam savu būšanu,
un vai tu neredzi,
ka man nav ēnas?
tavās acīs tās nav,
jo tu nevēlies redzēt
mani
melnu.

Mākslinieciska ekspresija, sekss un patiesība ir vienīgās lietas, kam patiešām ir kaut kāda nozīme./RHCP

Un vēl saki, ka tā nav.

Tā nebūs tava,
tā arī nav mana,
tai beigu nav'a,
tā nedalās.
to smaku tu nesajutīsi,
viņu tu nesasniegsi,
viņu tu nedabūsi,
jo tā nav mūsu.
Tā mūžība
nav
mūsu.

Tavas acis nav tik spilgtas,
lai tām šķirtu mēneša kaisli,
tavas lūpas nav tik miklas,
lai tās šķirtu no dūmiem,
tavi vārdi ir tik sekli,
un to zinu tikai es,
jo tu manās rokās guli,
tik vienkārša,
taču salauzta.

priekšā glāzīte,
galva tukša,
mazlietota kaislība,
samākslota patiesība,
apgriezti ideāli,
elpas nospiedums,
spalgi čuksti,
pirksts priekšā lūpām,
klusē,
miers
un
svītra.

Aizšuj muti,
klausies manas klavieres,
tās spēlē mēnesgaismā,
kad naktsbalerīnas zied,
kad uz ielas tik gaismas spīd,
bet nav ne skaņas,
ne kustības,
vai tu to esi nozagusi?
atbildi man, mīļā sirds,
Un ja arī nē,
tad ņem un uzbur,
uzbur to, kā mums nav,
ko vēlamies un ko nesaņemsim,
ko sapņos redzam,
ko iztēloties nemākam,
ņem un bur.