kristucs - November 13th, 2011

Rūgtums ir seku slimība. Tas piemeklē to, kas nav dabūjis diezgan izbēdāties. Un man bija jāsāk dzīvot tādā laikā, kas tā vietā meklēja problēmas. Ar problēmām ir vienkāršāk, tās ir jārisina, bet bēdas ir jāizdzīvo. Turklāt bēdas ir lipīgas un atbaida ļaudis, tādēļ viņi ir gatavi iet līdz galējībām, lai kavētu bēdāties tiem, kuriem patiešām ir iemesls to darīt. Viņi melo. Viņi moralizē. Viņi kliedz un smejas griezīgās balsīs, lai pārspētu citus. Man ir daudz iemeslu bēdāties, tādēl es pamodināju viņos bailes. Viņi uz mani sadusmojās jo mans stāvoklis bija izmisuma pilns. Tādēl vispirms man aizrādīja: esot jābūt pateicīgai, ka man vispār deva ēst un drēbes, ko vilkt mugurā un vēlāk paziņoja, ka man jāpieņem savs liktenis un jābūt reālistei, un pamazām jāuztver mani defekti kā nepraktisks stāvoklis, nevis kā traģēdija. Bet tā taču bija traģēdija! Tā tiešām ir traģēdija, ja tu nevari staigāt un runāt, tas ir neizsakāmi vairāk kā nepraktisks stāvoklis. Ikvienam, kuru piemeklē kaut kas tāds, jādod tiesības vīstīt pret debesīm dūres visas pasaules acu priekšā, lamāties un lādēties, klaigāt un kauties, krist gar zemi, spārdīties un dunkāt zemi, cik labi vien var, raudāt, līdz acīs vairs nav asaru. Tikai tad var ieraudzīt pasauli. Tad brīdi var palikt guļam un ar skatienu sekot skudrai, kad tā velk uz mājām salmiņu, un tikai tad var pieņemt to, ka dzīve nekad neko vairāk nedos, bet ka tas ir pilnīgi pietiekami. Un tikai tad var piekrist, ka laime ir tā, ja vispār ļauts dzīvot. MA