kristucs - September 25th, 2009

"Es iegāju istabā un apsēdos uz gultas. Ja neskaitīja vienu vienīgu dzintarkrāsas rudens saules stariņu, kurā dejoja un trīsuļoja putekļi, šeit bija tumšs, it īpaši pēc uzturēšanās virtuvē. Atcerējos kādu mammas teicienu, kas skanēja šādi: "Ak, man šķiet, ka pēc piecdesmit gadiem tas viss būs gluži vienalga." Katrs, kuram kaut reizi mūžā nacies teikt sev kaut ko tamlīdzīgu, spēs novērtēt, cik nelādzīgi es jutos un kādu milzīgu morālo atbalstu man sniedza šis teiciens." RHM